
“Neuzskatu, ka ir krīze. Tā bija pirms diviem gadiem, kad runāja par treknajiem gadiem. Jau toreiz teicu, nav normāli, ka lāpstas strādniekam jāmaksā tikpat, cik ražošanā nodarbinātam. Krīzē iegājām, trekni dzīvodami. Tad arī mēs varējām vairāk ražot, bet bija jādomā, kas strādās. Alga jāmaksā atkarībā no tā, ko saražo. Nevar malkas skaldītājam maksāt tūkstoš latu mēnesī, jo viņa saražoto nevar pārdot par nereālu cenu. Algas bija lielākas nekā radītā vērtība, un tā bija krīze,” saka SIA “Apsītes AG” īpašniece, kokapstrādes tehnoloģe – inženiere Anna Glāzere un uzsver, ka patlaban ir vietējo uzņēmēju tirgus pārdales laiks, ne krīze. Viņai ir mazs uzņēmums, un noteikti nepārtraukti jādomā, kas jauns, nedrīkst stāvēt uz vietas.
“Apsītes AG” Vecpiebalgā saimnieko kādreizējās kopsaimniecības kokapstrādes cehā. Bija pieredze pastrādāt bērzu, un 90.gadu sākumā, kad mežizstrāde Latvijā bija galvenā nozare, darba pietika visiem. Pamazām tirgū ienāca lielie ārzemju uzņēmumi, un konkurence kļuva ļoti sīva. Cīnīties par baļķiem ar “Latvijas Finieri” būtu pārākā uzdrošināšanās.
“Mazam uzņēmumam jābūt elastīgam. Pirms 12 gadiem iepazināmies ar partneriem no Vācijas. Viņi mūs atrada. Papētījām Latvijas tirgu, izvēlējāmies strādāt ar apsi,” stāsta Anna Glāzere un piebilst, ka Latvijā ir tikai piecas firmas, kuras apstrādā apsi. SIA koku iepērk no a/s “Latvijas valsts meži”. Tagad līgums noslēgts tikai uz pusgadu, pirms tam slēdza uz trim.
“Apse jāmīl. Tā ir mīksta, plūksnaina, kaprīza. Apsei ir daudz iekšējo spriegumu, kvalitāte atkarīga no tā, kur koks audzis,” stāsta Guntars Vozņesenskis, kurš strādā ar četrpusīgo ēveli, un piebilst, ka, protams, ar bērzu strādāt ir nesalīdzināmi vieglāk.
Vecpiebalgā tiek ražots pirts aprīkojums, līstes mēbelēm. Gandrīz visu eksportē uz Zviedriju, Vāciju, Dāniju. Un Latvijas tirgū vecpiebaldzēni īpaši noietu nemeklē. Mēģinājuši sadarboties ar būvniekiem, bet viņi grib ļoti lēti un tūlīt.
SIA strādā 14 darbinieki, kā jau mazā uzņēmumā, katrs prot vairākus darbus. Anna Glāzere atzīst, ka nav nepieciešams algot, piemēram, atslēdznieku vai asinātāju, ja viņam nevar nodrošināt nepārtrauktu darbu. Arī grāmatvedis netiek algots, to dara Anna pati, bērni palīdz. Uzņēmēja slavē VID darbiniekus, kuri nekad padomu neliedz. “Papīri man nepatīk, bet jāzina, kas ir kas. Esmu profesionāle par zāģiem, ne grāmatvedībā. Ja strādā godīgi, tad arī pret tevi tā izturas,” saka Anna Glāzere un piebilst, ka kontrolējošos dienestus uztver kā padomdevējus. Ražotnē vēl aizvien ir gateris. Ar to vairs gandrīz neviens nezāģē, izmanto daudzzāģi un citas iekārtas. “Jā, tā ir vēsture, gateris tērē vairāk elektrības, taču daudz padara. Vajadzīgi tehniski cilvēki, kas prot ar to strādāt, kas laikus ierauga, ja kas nav kārtībā,” par vairāk nekā 20 gadus nokalpojušo gateri saka Anna Glāzere, bet Maigurs Kārkliņš, kurš ar to strādā, piebilst: “Nav ne vainas, tikai jāstrādā. Atnācu bez pieredzes, iemācījos. ” No Maigura darba precizitātes atkarīgs, kas no baļķa iznāks.
“Tarai tagad tik maza cena, nav vērts ražot. Bet koks neaug bez zariem, nevar nopirkt baltu apses „fileju”. Ar taras ražošanu var iziet pa nullēm. Šobrīd grūti dabūt transportu, jo firmām izdevīgāk darbu pārtraukt, nevis gaidīt, kad kāds piedāvās darbu, ” domās dalās Anna Glāzere un piebilst, ka no koka ražotnē pāri paliek tikai skaidas, šķelda un atgriezumi, kas tiek aizvesti uz pagasta katlu māju. Ar tiem kurina arī pašu katlu māju. Miza gan paliek neizmantota, varētu jau baļķus mizot un mizu fasēt, bet nav tik lieli apjomi.
Uzņēmumam grūts brīdis bijis pērnvasar, kad piecus mēnešus produkcijai nevarēja atrast pircēju. Noliktavas bija pilnas. Bet pat uz dienu ražošana neapstājās. Tad ap jauno gadu tirgus paspruka vaļā, trijos mēnešos viss pārdots. “Arī izplatītāji brīnās, pieprasījums dubultojies. Maijā atkal būs pasūtījumi, bet nav zināms, kā būs ar pircēju,” stāsta uzņēmēja.
Pērn firma līzingā nopirkusi iekārtu, ar kuru dēlīšus var līmēt garumā, un frēzēšanas iekārtu. Pirms diviem gadiem rakstīja projektu ES naudas piesaistei, bet tika saņemts atteikums, jo kokapstrāde esot riskanta nozare. Bija iecere pirkt šīs iekārtas, tikai modernākas, automātiskās. “Ja būtu saņēmuši ES naudu, būtu atkarīgāki nekā tagad. It kā 40 procentus atmaksā, bet, ja parēķina…,” domās dalās Anna Glāzere un piebilst, ka vajadzētu arī iekārtu, ar kuru dēlīšus līmēt platumā.
“Katra uzņēmēja nākotne ir atkarīga no pircēja. Mums iekārtas ir, varam strādāt ar jebkuru koku, tikai jāpēta, kas tirgū vajadzīgs,” uzsver vecpiebaldziete.
Firmas vadītāja, kā arī darbinieki regulāri apmeklē dažādus kursus, seminārus. “Apsītes AG” ir Latvijas kokapstrādātāju un eksportētāju asociācijas biedrs. “Viens neko nevar izdarīt. Kā asociācijas biedri piedalāmies izstādēs. Tajās var redzēt, ko un kā citi dara, pārliecināties, vai mēs darām pareizi,” stāsta Anna un ar gandarījumu atceras, kā nelielās “Apsītes AG” sarīkoja nozares sporta svētkus pie Alauksta. Pērn gan tradīcija pārtrūkusi, nebijis arī Ziemassvētku balles. Kolēģi padevušies krīzei. “Vai būs nākotnē kopīgi pasākumi, grūti paredzēt. Nozarē ienāk jaunā paaudze, kurai galvenais ir bizness. Un tāpēc arī esam krīzē, jo biznesā nedrīkst zaudēt cilvēcību,” domās dalās uzņēmēja.
Komentāri