22 gadus vecais Lauris Bērziņš pagastā nodibinājis firmu SIA „B.S.L.B”, kas sniedz autoservisa pakalpojumus. Turklāt Lauris šajā bezdarba laikā darbu devis arī diviem atslēdzniekiem.
„Kad beidzu savas sporta gaitas kamaniņās, domāju, ko darīt tālāk. Sākotnēji meklēju pats sev darbu un sapratu, ka nemaz jau tik viegli nav cilvēkam bez pieredzes to atrast. Izdomāju, ka pašam jāsāk kaut ko darīt,” saka Lauris un atzīst, ka nav viegli būt par darba devēju un uzņēmuma vadītāju.
„Visu laiku jādomā, vai varēšu darbiniekiem izmaksāt algas, samaksāt nodokļus un izdarīt visu pārējo. Visu laiku ir tāds saspringums. Brīžiem domāju, vieglāk būtu pašam atrast darbu un mierīgi strādāt, zinot, cik saņemšu. Tagad es nezinu, cik nopelnu. Nav konkrētības sajūtas. Turklāt krīzi izjūtu arī es. Cilvēki mazāk labo automašīnas. Brauc līdz pēdējam. Pienāk tehniskās skates laiks, tad domā, kas ir pats nepieciešamākais. Un tas ir normāli – cilvēki ekonomē. Turklāt redzu, ka apkārtnē daudziem nav darba. Laukos ir grūti,” vērtē Lauris.
Vaicāts par labajiem laikiem, Lauris saka – arī autoservisu pakalpojumu sfērā bija treknie gadi.
„Mums nekad īsti nav bijis tā, ka cenas būtu bijušas neadekvāti augstas. Es pats negribu pārmaksāt un citiem nelieku to darīt. Un tie, kas pie mums automašīnas remontē, samaksā par to, kas ir izdarīts. Jo īpaši jau šajos laikos nevar strādāt, domājot par peļņu. Jāstrādā, lai izdzīvotu. Tagad ir autoservisi pilsētā, kuriem darba stundas samaksa samazināta uz pusi, tā maksā Ls 12,50. Mums darba stunda pat labajos laikos maksājusi maksimums sešus latus. Protams, ka tas bija bizness. Ja bija laba vieta pilsētā, savs klientu loks – viss notika. Bet laukos tas nav tā,” saka Lauris, skaidrojot, ka viņa klientu loks ir vietējie ļaudis – taurenieši, dzērbenieši, kaivēnieši, skujenieši.
Runājot par darba devēja un ņēmēja attiecībām, Lauris saka: „ Tas ir pats galvenais. Tagad ir labs kolektīvs. Varu braukt kārtot lietas un zinu, ka viss būs kārtībā. Esam sarunājuši, ka viss ir kopējs. Bet sākumā nācās nedaudz vilties darbiniekos. Tie puiši gan pie manis vairs nestrādā.” Jaunais uzņēmējs cer, ka krīzi autoserviss pārdzīvos.
„Mums kredītu nav. To ieaudzinājis tēvs, arī viņš nekad dzīvē tādus nav ņēmis. Ja šos grūtos laikus izturēsim, domāšu, kā attīstīties. Varbūt varēšu uzlikt kādu pacēlāju vai savirzes stendu. Turklāt domāju, ka arī pagastā uzņēmējdarbība atdzims. Cilvēki te dzīvo un dzīvos. Un Taurene ir sava veida centrs Dzērbenei, Skujenei, Kaivei. Kaut kas jau notiks,” prāto Lauris un atzīst, ka uzņēmējdarbībā viņam palīdz īpašības, kuras gūtas sportā – cīņas spars, mērķtiecība un vēlme pierādīt sevi.
„Es gan neuzskatu, ka pašlaik būtu sasniedzis lielas lietas. Bet dzinulis uz mērķi ir, tas liek iet uz priekšu. Idejas un domas ir. Tā ka tikai jāstrādā,” ar optimismu saka puisis.
Komentāri