Sestdiena, 4. oktobris
Vārda dienas: Modra, Francis, Dmitrijs

Zemniekošanā ieguldīts milzīgs darbs

Druva
200903232039378964

Zemniece Anda Liepiņa stāsta, ka Taurenes pagastā palikuši vien kādi 15 zemnieki. Andas saimniecība nav maza, ar piensaimniecību tajā nodarbojas jau desmit gadus. Kūtī ir 180 lopiņu, no tiem 90 slaucamas govis. Anda darbu devusi arī četriem cilvēkiem, lai arī no kaimiņu rajoniem- Aizkraukles, Balviem.

„Eiropas standarta sasniegšanas projekti savulaik bija labi. Tas saimniecībai bija atspēriens. Tehniku esam pirkuši uz kredīta. Tagad daudz diskutē, ka zemnieki ir kredītos un nespēj tos atmaksāt, bet uzskatu, ka nebija iespējams attīstīties bez kredītiem. Lai strādātu mūsdienīgi, atbilstoši visām prasībām, bija jāinvestē lieli līdzekļi. Un ieguldītais līdz šim nāca atpakaļ. Tagad gan dzīvojam tikai no uzkrājumiem,” stāsta zemniece un atklāj, ka piena cena pašlaik ir tik zema, kāda bija 2003. gadā. Zemniece saka- zemnieki izjūt nolemtību.

„Nevar jau tik strauji kaut ko izdomāt un pārkārtoties. Jo investīcijas, kas ieliktas piena lopkopībā, ir tiešām milzīgas. Man ir tas „glaunais” piena vads, piena dzesēšanas iekārtas, piena māja. Visas stāvvietas liellopiem izbūvētas. Es tajā kūtī nevaru, piemēram, izdomāt un pēkšņi audzēt zirgus vai cūkas. Tik daudz laika un darba ielikts! Strādāts, lai celtu ražību. Jau pieminētajā 2003. gadā piena izslaukums no govs vidēji gadā bija trīs tūkstoši litru, tagad tas ir vairāk par septiņiem tūkstošiem. Un tāpēc jau no piena ražotājiem tas kliedziens ir tik skaļš. Jo nolikvidēt mēs visu varam vienkārši. Aizvedīs gotiņas uz kautuvi, un viss. Bet dabūt tādu produktivitāti – tas nav ne viena, ne divu vai pat trīs gadu darbs. Pie tā ir strādāts gadiem,” saka A. Liepiņa un atklāj, ka cer uz valdības solīto atbalstu. Tas dotu iespēju lielajai saimniecībai pārvarēt krīzi.

Runājot par citiem pagasta zemniekiem, A. Liepiņa saka: „Taurenē pēc kolhoza un padomju laiku sabrukšanas spēcīgi attīstījās kokapstrāde. Nozares iespējas arī bija viens no iemesliem, kāpēc zemniecība pagastā paputēja. Ir palikušas kādas 15 saimniecības, kas attīstās. Tikai trim saimniecībām ir vairāk par 50 govīm. Tas nav daudz. Taču, runājot par nākotni, piekrītu jaunajam zemkopības ministram Jānim Dūklavam, ka dzīve laukos vairs nebūs tikai dzīvesveids. Tas ir bizness, un izdzīvos tas, kurš veidos šo biznesa vidi. Ja sākumā daudzi metās lauku ražošanā, tad pašlaik jau ir izkristalizējušies patiešām tie, kuri ar to nodarbojas.”

A.Liepiņa stāsta, ka ar dalītām jūtām skatās arī uz to, ka daudzi zemnieki dodas pienu tirgot pilsētu māju pagalmos. „Nevēlos nevienu aizvainot, bet… Labi, tagad ir vēss laiks. Kas notiks vasarā? Bez pārbaudēm iztikt nevar. Tu acīs skaties pārdevējam, bet kā tu zini, ka tam pienam klāt nav ūdens… Es vēl saprotu, ka no kaimiņa pieniņu nopērk, bet tā… Bet, Dievs pasarg, nevienu nevēlos apvainot,” teic zemniece un atzīst, ka „treknie gadi” izlutināja arī zemniekus. Viņa stāsta, ka bija laiks, kad par piena litru zemniekam maksāja teju 30 santīmus, tagad cenas samazinājušās aptuveni uz pusi un jādomā, kā izdzīvot.

„Viss tik strauji attīstījās. Elpa aizrāvās, kā vajadzēja skriet pakaļ. No zemniekiem daudz ko prasīja. Arī tās mēslu tvertnes. Tagad domāju-labi, ka nesākām izbūvēt. Būtu vēl lielāki kredīti. Vispār jau Latvijā esam ļoti centīgi prasītāji viens no otra. Un reizēm aizejam galējībās. Turklāt ir vēl kāda problēma. Vācijā biju saimniecībās, kur saimnieko 20, 30 gadus veci cilvēki. Viņi lepojas ar savu darbu. Bet latviešu zemnieki noveco, jaunā paaudze iekšā nenāk,” saka A. Liepiņa un vaicāta, vai zemnieki pārvarēs krīzi, atbild: „Domāju, ka būs daļa saimniecību, kuras tiešām izputēs. Priekšā vēl ir lopbarības sagatavošanas periods. Tā ir lielā naudas tērēšana. Tad būs maki tukši. Un, ja tad vēl nemaksās par pienu, tad tiešām izdzīvos tie, kuriem nav kredītu vai kuri var piesaistīt blakus nozares. Bet pie sevis domāju- pārbaudījumi dzīvē nāk, kad vismazāk tos gaidām. Tagad ir laiks izvērtēt, ko nepareizi esam darījuši. Ir jāiztur. No manis atkarīgs vesels lopu bars, darbinieki un galu galā pašu ģimene. Un nevar atslābt, ir jādomā, kā strādāt, lai izdzīvotu. Bet visam pa vidu jābūt cilvēcīgumam. Bez tā nevar. Taču tieši ar šo cilvēcīgumu valstī ir tā, kā ir.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

03:00, 14. Sep, 2025

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. […]

Pagasts bez centralizētā siltuma nepaliks

03:00, 13. Sep, 2025

Rudens sākums ir laiks, kad Cēsu novada apvienību pārvaldes cītīgi gatavojas apkures sezonai, lai tā […]

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Tautas balss

Sludinājumi