Sestdiena, 4. oktobris
Vārda dienas: Modra, Francis, Dmitrijs

Stāsti nākamajām paaudzēm

Druva

Saule atspīd sarkanbaltsarkanos karogos. Pavasara vējam spēka par maz, melnās lentes neļauj priecīgi plīvot.

25.marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Daudzu atmiņās notikumi pirms 60 gadiem noslēpti vistālākajā sirds stūrītī. Tur, kur glabā sāpes, ciešanas, to, ko gribas izsvītrot, aizmirst.

Sals šopavasar neatkāpjas. Kā bija pirms 6o gadiem? Cēsniece Maija Kalnupa atceras, ka bijusi

Sērmūkšos pie vecāsmammas, tur sniegs bijis tāds, ka ar brālēniem kupenās taisījuši alas. Represijas viņu neskāra, tuvie cilvēki bija izvesti jau 1941.gadā.

Ojārs Veiss atceras, kā kopā ar vienaudžiem skrējuši slēpties kaimiņmājā. “Sniegam kritām cauri, kājas bija slapjas,” saka Ojārs un piebilst, ka redzējuši, kā blakus mājā iebrauc mašīna un aizved vecus cilvēkus. “1951.gadā tajā mājā Vaives pagastā, kur slēpāmies, uzņēma filmu “Uz jauno krastu”. Dekorācijas nevajadzēja, tā māja, kur Anna un Aivars atgriežas no kara, bez tām tāda arī bija.”

Laiks steidz savu ceļu. Tautas pagātnes atmiņu nedrīkst dziļi noglabāt, un latvietis to arī neizklās ceļmalā. Bet atcerēsies. Sevī. Arī kopā sanākot.

25.martā daudzos pagastos un pilsētās piemiņas brīžos runāja

valsts un pašvaldību amatpersonas, klusināti skanēja atmiņas par Sibīrijā nodzīvotajiem gadiem. Represijās cietušie nav aizmirsti, viņu dzīvesstāsti, dzīves gudrība un dzīves mīlestība ir tas piemērs, kur pasmelties šodienas grūtumā.

Cēsniece Zigrīda Perevalova kā rajona politiski represēto biedrības pārstāve bija pieņemšanā pie Valsts prezidenta Valda Zatlera. Tikšanās laikā prezidents pateicās visiem represētajiem un viņu ģimenes locekļiem par nacionālo lepnumu, izturību un Latvijas vēsturiskās atmiņas saglabāšanu nākamajām paaudzēm. “Tas bija ļoti jauks brīdis. Mēs, katrs ar ciešanu stāstu par Sibīriju, bijām kopā. Prezidents aprunājās, kopā nofotografējāmies,” Zigrīda pastāstīja un uzsvēra, ka represijas ir mūsu valsts vēstures daļa, mūsu tautas izturības pārbaude. Zigrīda Valsts Prezidentam uzdāvināja rajona represēto atmiņu grāmatu.

Cēsīs, Pils laukumā, vairāki desmiti vīru un sievu sirmām galvām, vidējā paaudze, arī jaunieši. Pie piemiņas plāksnes dega sveces, saltajā sniegā sagūla ziedi.

Rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass citēja Eiroparlamenta priekšsēdētāja Hansa Poteringa teikto: “Tā ir morāla atbildība un pamatpienākums, eiropiešiem godināt daudzo upuru piemiņu, apliecināt mūsu stingro nosodījumu visiem noziegumiem pret cilvēci Padomju Savienībā, ko paveicis totalitārais komunistiskais režīms.”

Sv.Jāņa draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs rosināja uz pārdomām.

“Tas ir stāsts par tēvzemes mīlestību, par patriotismu. Tā ir domāšana kategorijās mēs un nevis es. Kādus upurus nesa tās ģimenes, kuras bija sakropļotas? Vai ir kas, kā vērts bija iziet šo grūto ciešanu ceļu? Nav viegli atbildēt. Tas prasa aizvien no jauna ieraudzīt mirkļus un mēģināt satvert kaut ko paliekošu un svarīgu, lai nenomāktu sajūta, ka tajos gados iznīka viss labais, uz ko cerējām,” sacīja mācītājs. Viņš atgādināja, ka katrā tautā ir kāds Jūda, nodevējs. Viņš ir pārbaudījums tautai, ne visi spēj līdz galam izturēt. Ne vienmēr ir viegli būt to pusē, kuri cieš. “Beigās taisnība atrod vietu mūsu vidū. Un uzvarētājs ir tas, kam bijusi godīga un laba sirds, pat ja to nevaram ar acīm saskatīt. Ļoti iespējams, ka nesalaužamā gara dēļ latviešu tauta ir spējusi pastāvēt. Varbūt tas bija vajadzīgs, lai latvieši būtu tik daudzās vietās pasaulē, lai turpinātu būt tauta, lai dotu cerību reiz būt brīviem savā valstī. Kopīgai gara sajūtai ir milzu nozīme,” uzsvēra Didzis Kreicbergs.

Uzrunā viņš runāja par vēsturi un šodienu. “ Ja tikai sāpēs un ciešanās varam būt vienoti, vai tam ir kāda vērtība. Tauta ir stipra tās ikdienā, spējā būt stipriem vienībā ar Kristu un baznīcu, kas stāv pāri visām ciešanām un sāpēm. Mums jābūt gataviem pārvarēt grūtības un pārbaudījumus,” atgādināja mācītājs un uzsvēra, ka mums jāmācās pateicībā priecāties, ko Dieva svētībā sasniedzam.

Cēsu Izstāžu namā konference “Cilvēka liktenis. Tautas vēsture” saveda kopā dažādas paaudzes. “Gribējām, lai represētie paklausās, ko par viņu ciešanām stāsta viņu bērni, kā to izpratuši,” uzsver muzeja vadītāja Dace Tabūne.

Cēsu domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Mihaļovs dalījās pārdomās par savu dzimtu. “Par šo tēmu ģimenē nerunājām. Ar mātes

māsu un brāli, ar divām tēva māsām esmu runājis par Sibīrijā pārdzīvoto. Strādājām, dzīvojām, viegli nebija – neko vairāk

Māte dzimusi Omskas apgabalā, tēvs izsūtīts, tur iepazinās. Kā jau padomju skolā mācījies, neko nezināju, vienīgi terminu personības kults. Kad Brežņevs uzstājās, ja atskanēja kāda replika, tūlīt tika pieteikts, lai neiedomājos ārpus mājas ko tādu teikt. Dienēju Murmanskā, un no vecmāmiņas saņēmu vēstuli, kurā viņa rakstīja: “Tev jau tur ir tikpat auksti kā Sibīrijā, pacieties, gan jau drīz būsi mājās.” Tikai šodien saprotu, kādas viņai bija asociācijas,” domās dalījās Andris Mihaļovs un atklāja, ka pārdomas raisījušās, kad aizbraucis uz Sibīriju, kur dzīvo mātes māsa. “Aizbraucām uz sādžu, kur tēvs dzīvojis. Pa ceļam ir vieta, kur apglabāti tūkstošiem cilvēku. Tur pļavā uzcelts klosteris. Tā ir svēta vieta,” stāsta Andris Mihaļovs un uzsver: “Saprast represijas var tikai tie, kas tur bijuši. Esmu no nākamās paaudzes, un man arī grūti izprast. Varam runāt vai nerunāt, laiks uzliek savu zīmogu.”

Latvijas Nacionālās operas izpilddirektore Selga Laizāne par izsūtījumu Sibīrijā uzzinājusi no radinieku sarunām, pēdējos gados vairāk sarunās ar mammu. Visa mammas ģimene ir cietusi. Vectēvs bija Latvijas armijas kurpnieks. Vecaimātei bija četrdesmit.

“Radiem runājot par šo laiku, nekad tas nenotika drūmā gaisotnē. Varbūt tāpēc, ka ģimene atgriezās. Biju visās bērnu un jauniešu organizācijās. Strādāju komjaunatnes komitejā. Klasesbiedra mamma piedāvāja. Tas bija mulsinoši, bet savā ziņā bija bailes atteikties. Mamma teica – domā pati. Diemžēl bija kolēģe, kura uzstāja, ka nedrīkstu ideoloģiskā iestādē strādāt. Tas bija pārsteigums. Tu jau esi apzinīgā vecumā, vari uzņemties atbildību, izdarīt, tad pirmoreiz dzīvē sapratu, ka nevērtē, kā es daru, ko protu, bet ar kritērijiem, kas saistīti ar manu pagātni, kurā neesmu piedalījusies, bijusi iesaistīta. Mamma ir visgodīgākais un kārtīgākais cilvēks pasaulē. Daudziem par nopelniem darbā piešķīra medaļas. Tēvs bija apvainojies, ka mammai nedeva. Partijas sekretāre bija saukusi uz pārrunām par izsūtījumu, un secinājums skaidrs – tautas ienaidniekam apbalvojums nepienākas,” atmiņās kavējās Selga Laizāne un piebilda: “ Cik liekulīgi varam būt! Un tā liekulība nav pārgājusi, neskatoties uz to, ka tik daudz ko esam pārdzīvojuši”. Viņas teiktais sasaucās ar Didža Kreicberga teikto, ka represijās cietušie ir piemērs, kā izdzīvot, kā dzīvē izšķirties par prioritātēm, kā saglabāt morālo stāju un kalpot kopīgam labumam.

Cēsu zonālā arhīva daļas vadītāja, sociālo zinātņu maģistre arhīvniecībā Anda Opoļska, Cēsu vēstures un mākslas muzeja speciāliste Māra Baķe stāstīja par vēstures liecību saglabāšanu, par to, ka atmiņas tiks nodotas nākamajām paaudzēm, arhitekts Dainis Andersons iepazīstināja ar represijās cietušo pieminekļa ieceri.

Sarunas, atmiņas apturēja steigu. Katrai paaudzei savs vērtējums, redzējums. Represētie satikās Raunā, Zaubē, Dzērbenē, Amatā… “Atnācu mājās no skolas.

Uz pagrabu durvis bija no virtuves. Nesapratu, kāpēc mamma uz durvīm virsū bija uzlikusi. Viņa vēl pieteica, ka šodien pagrabā iet nedrīkst un tur nekā nevajag. Otrā dienā dabūju zināt, ka tur kaimiņi noslēpušies,” atceras priekuliete Ausma Kazaka un klusi piebilst, ka viņas dzimta izpostīta vācu laikā.

Atmiņas ir kā mazi dzintara gabaliņi, kas veido Latvijas kontūras. Gan uz papīra, gan sirdī. Vāksim dzintara gabaliņus.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

03:00, 14. Sep, 2025

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. […]

Pagasts bez centralizētā siltuma nepaliks

03:00, 13. Sep, 2025

Rudens sākums ir laiks, kad Cēsu novada apvienību pārvaldes cītīgi gatavojas apkures sezonai, lai tā […]

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Tautas balss

Sludinājumi