
Anita Ciganova no Vaives pagasta „Viduskampām” stāsta, ka kaimiņi uz ārzemēm devās pirms divām nedēļām, bet bērnus atstāja vecmāmiņas un kaimiņu pārraudzībā. Pie Anitas mājās dzīvo kaimiņu meitene- 15 gadus veca skolniece.
„Pagaidām mums vēl problēmas nav bijušas. Meitenes vecākus nenosodu. Ko lai šajā valstī cilvēki dara? Visiem ir kredīti, līzingi un bērni mājās, kurus vajag pabarot un apģērbt,” saka Anita un stāsta, ka arī paši ar vīru klusībā domā braukt prom.
„Es esmu bez darba, vīrs arī. Dzīvojam no mammas invaliditātes pensijas- nepilniem 100 latiem mēnesī. Ģimenē aug meita. Arī pašiem ir kredīti. Kad dzīvojām turīgāk, ņēmām kredītus un vēlējāmies māju izremontēt. Kas domāja, ka darba nebūs?” jautā Anita un turpina:
„Mums ir draugi, kas tagad dzīvo Īrijā, strādā šampinjonu audzētavās, citi Somijā lasa gurķus. Pašai arī ir darba pieredze ārzemēs. Pirms vairākiem gadiem devos peļņā uz Īriju. Strādāju šampinjonu angāros. Taču divos mēnešos sabeidzu veselību un, lielo naudu nenopelnījusi, atgriezos mājās. Toreiz biļetei naudas pietika, atbraucu atpakaļ. Turp braucot, visgrūtākais bija šķirties no ģimenes- vīra, meitas.”
Anita gan prāto, ka līdz pēdējam centīsies atrast darbu Latvijā. Viņa atzīst, lai arī cik grūti iet, mājās vienmēr grūtības ir vieglāk pārvarēt nekā svešumā.
„Ja man ir grūti, aizeju pie kaimiņiem. Viņi palīdz. Tur pie svešām durvīm nepieklauvēsi. Jātiek galā pašam. Arī toreiz, kad biju Īrijā, bija smagi. Angļu valodas zināšanas man nav īpaši labas. Turklāt paši īri ar viesstrādniekiem nelabprāt runāja. No rīta mūs iedzina šampinjonu angāros un visu dienu strādājām. Uz vakarpusi likās, ka tās sēnes smaida… Telpa pustumša, sēnes šķirojām pēc lieluma, liekot četrās dažādās kastītēs. Bet vistrakāk bija, ja iesūtīja angāros, kur auga lielās sēnes. Tām ir indīgas sporas, audzē Ķīnai, kur tās gatavo kā karbonādes,” stāsta vaivēniete.
Sarunā iesaistās Anitas mamma Mirdza, kura stāsta, ka arī viņa pirms pusgada devusies peļņā uz ārzemēm.
„Braucām uz sezonas darbiem Anglijā. Bija jālasa kartupeļi. Divas dienas nostrādāju, tad pateica, ka darba vairāk nav. Mūs sūtīja uz citu saimniecību, bet tur darbā neņēma. Kā viņi par mums, viesstrādniekiem, saka?! Baltie nēģeri! Izrādās, ka tur saimnieki viesstrādniekus viens no otra pērk. Braucu un gribēju nopelnīt naudu, lai atmaksātu kredītus. Bet rezultātā ielīdu vēl lielākos parādos, jo aizņēmos naudu, lai atbrauktu mājās,” stāsta 57 gadus vecā sieviete, atzīstot, ka iztikusi bez angļu valodas zināšanām. Bet paziņai, kurai 70 gadu, tur paticis, viņa strādājot vēl šobrīd.
„Mēs bijām trīs latvietes. Savā starpā sarunājāmies, bet uz traktora, lasot kartupeļus, valodas zināšanas nevajadzēja. Mums bija tulks, kurš no latviešu valodas uz angļu pārtulkoja, ja vajadzēja,” stāsta Mirdza un piekrīt meitai, ka mājās smagumu vieglāk pārciest.
„Varam ēst kartupeļus vai sausu maizi grauzt, bet tur neviens neko tāpat vien neiedos. Turklāt viesstrādnieki tur īsti mīlēti nav,” saka Mirdza un to apstiprina arī Anita: „Īrijā mums ieteica iet kopā grupiņās, pa vienam daudz apkārt nestaigāt. Īru strādnieki uzskatīja, ka mēs viņiem atņemam darbu, lai arī paši par tādu samaksu strādāt negāja.”
Anita stāsta, ka no viņas paziņu loka aizbraukuši peļņā uz ārzemēm arī jaunieši, kuri nespējuši vairs samaksāt par studijām. Taču arī šiem jauniešiem mēnesis ir bijis par maz, lai tur iekārtotos darbā.
„Nav tā, ka darbs tur gaida. Jau laikā, kad braucu peļņā uz ārzemēm, daudzi sēdēja stacijās un raudāja, ka netiek mājup. Vienam pat toreiz naudiņu iedevu, lai maizīti nopērk. Grūti ir tur,” domās dalās Anita.
Komentāri