Katrai profesijai arī ir savi joki. Daudz dzirdēts par ārstu īpašo humoru, bet vēl specifiskāks humors saistās ar datorspeciālistiem, jo īpaši programmētājiem. Par viņiem sarakstīti anekdošu tūkstoši, tostarp šī. Programmētājs pārrodas no rīta mājās. Sieva, protams, nikni jautā: “Kur biji?” Programmētājs: “Nu, biju pie mīļākās, vīns, mūzika, izpriecas.” Sieva: “Nestāsti! Atkal droši vien interneta kafejnīcā visu nakti nosēdēji!”
Cēsu domes informāciju tehnoloģijas vadītājs Gints Gārša uzskata, ka joki par programmētājiem ir jauks un veselīgs humors. Esot zināma daļa taisnības:
“Prātā ienāca atziņa – ja datorspeciālists no rīta deviņos jau ir darbā, tas nozīmē, ka viņš vēl ir darbā. Taisnība vien ir, jo mums vairāk jāstrādā pa naktīm, lai netraucētu ikdienas darbu citiem. Manuprāt, jokus rada paši datorspeciālisti, jo daudzos ir tādas nianses, ko saprot tikai viņi paši.”
Ar programmētāju pasauli itin cieši saskāries cēsnieks, tagad Rīgā strādājošais Verners Timoško. Viņš uzskata, ka joki par igauņiem, programmētājiem un citām “slēgtām komūnām” balstās uz specifisku humoru, plašākai publikai neizprotamām niansēm un šo nianšu nozīmību iepriekšminēto personu ikdienā: “Programmētāji vienmēr būs šāda slēgta komūna, par kuru joko un turpinās jokot. Vēl ir joki par „Apple” lietotājiem, kas ir gluži kā reliģija. Viņi paši par sevi to veido. Ir pat īpaša mājas lapa, kur katru nedēļu ir vismaz trīs karikatūras. Manuprāt, tās ir asprātīgas. (www.geekculture.com/joyoftech/index.html)
Lai saprastu jokus pilnībā, konkrētā joma jāpārzina līdz kaulam, pretējā gadījumā joki var likties neizprotami. Katrā profesijā ir savi profesionālie joki.
Programmētāji ir īpaša cilvēku suga, kas ir ļoti attāla no parastajiem datoru lietotājiem. Viena anekdote: “Programmētājs, ejot gulēt, pie gultas noliek tukšu glāzi un otru pilnu ar ūdeni. Pilno, ja nu pēkšņi naktī sagribas dzert, tukšo, ja naktī dzert tomēr nesagribēsies.”
Par to var vīpsnāt, bet tie, kuri saskārušies ar programmētājiem, teiks, ka tas ir patiesi un viņi tā arī domā. Bet jāteic, ka šobrīd radusies vesela paaudze, kuras dzīvesveids jaunajā internetiespēju pasaulē ir gaismas gadu attālumā no tiem, kam šīs iespējas svešas. Un šiem cilvēkiem pat nav jābūt programmētājiem. Tie ir gan mūsu bērni un kolēģi otrpus galdam, gan žurnālisti, studenti un nodaļas vadītājs kādā veikalā. Tie, kuriem interesē “gadžetu” ziņas avīzēs un internetā, tie, kuriem LOL un IMHO ir pašsaprotami saīsinājumi komunikācijai. Tie, kas prot 300 burtu tekstu nosūtīt 160 zīmju īsziņā. Tie, kas prot ātrāk lejuplādēt melodiju mobilajam, nekā uzsmērēt sviestmaizi. Un viņi smejas par sevi tāpat kā programmētāji.”
Ko pie visa šī vēl piebilst? Var atgādināt vien padomju laikos skanējušu dziesmu – smaidiet, smaidiet, un labi būs! Jo pat Viktors Igo teicis: “To dienu var uzskatīt par zaudētu, ja jūs ne reizi neesat smējušies.”
Komentāri