
Vai kļūdas medicīnā ir neizbēgamība vai nolaidība? Vai mediķu sodīšana ir risinājums? Vai pacientiem ārstēties Latvijā ir droši?
Uz šiem jautājumiem paši mediķi un nozares analītiķi centās atbildēt Cēsu rajona medicīnas darbinieku konferencē, kura bija veltīta tēmai „Riska plānošana medicīnā un pacientu drošība”.
Slimnīca ir bīstama vieta
Šīs diskusijas būtība bija risku apzināšana, izprašana un mēģinājums sabiedrībai pateikt – veselības aprūpes sistēmā, galvenokārt no tās organizācijas puses, pietrūkst izpratnes ne tikai par pacientu aprūpi, bet arī par mediķu darbu. Pastāv riski, medicīnā tiek pieļautas kļūdas kā netīšs kaitējums, bet mediķi nav sistēmiski pasargāti, tāpēc visbiežāk ir spiesti savas kļūdas noliegt. Mediķi nav juridiski aizsargāti, jo kompensāciju pacients var saņemt tikai tad, ja ārsts, medmāsa vai vismaz slimnīca kā institūcija par kļūdu tiek sodīta. Mediķi saka – ja cilvēkam pēc ārstēšanās ir veselības problēmas, seko ilgstoša rehabilitācija vai citi apgrūtinājumi, tad kādu vainīgo nebūs problēmu atrast. Bet vai mediķu sodīšana ir risinājums?
“Piemērus var skaitīt un skaitīt. Latvijā pacients var saņemt kompensāciju tikai tad, ja pierāda ārsta vainu. Tādā situācijā ārsts līdz pēdējam teiks, ka nav vainīgs. Ārsts nesadarbosies ar izmeklēšanas iestādēm. Mēs gribētu citādu attieksmi no tiem, kas organizē veselības aizsardzību. Ārsti ir slimnīcā dienās un naktīs, tas sen pārsniedz viņu darba pienākumus un atalgojumu. Plus jau pēc teorijas slimnīca ir īpaši bīstama vieta – ir dažādas tehnoloģijas, aparatūra, medikamenti, kuriem mēdz būt blaknes, arī pareizi tos lietojot, un vēl ir cilvēka faktors. Cilvēki mēdz kļūdīties. Latvijā mediķi strādā labi, bet kļūdu nevar nebūt, taču tās ir jāanalizē, nevis tikai kāds jāsoda. Un vaina jāmeklē veselības aprūpes organizācijā,” tā, referējot konferencē, sacīja viens no tās organizētājiem, traumatologs Ģirts Bērziņš.
Diskusijā piedalījās arī citi nozares speciālisti. Analītisku viedokli par risku iespējamību un to vadīšanu pauda bērnu slimnīcas “Gaiļezers” virsārste Evija Palčeja.
“Kļūdas notiek jebkurā sfērā, kur darbojas cilvēks. Aviācijā, banku sistēmā ir atzīts, ka ir jāizstrādā risku vadības stratēģija, tāda ir nepieciešama arī medicīnā.
Viens no risinājumiem ir apdrošināšana. Pacientu risku apdrošināšana. Dānijā ir laba pieredze. Apdrošinātājs izvērtē – ir mediķu kļūda vai slimības komplikācijas, ja tiek noteikta mediķa kļūme, pacients saņem kompensāciju. Tas ir samērā vienkāršs veids, kā atbalstīt pacienta intereses, izmisīgi nemeklējot vainīgo,” sacīja Evija Palčeja un piebilda, ka teorētiski medicīnā neakceptē nekādu kaitējuma līmeni, vien iztikt bez kaitējuma ir nereāli.
“Katrs pacients ir atšķirīgs, kaut diagnoze var būt viena un tā pati. Nekaitīgas medicīnas vienkārši nav, bet tajā pašā laikā nav medicīnas, kurā kaitējumu nevarētu iepriekš paredzēt un novērst. Ir iespējams vērtēt riskus un mācīties no kļūdām. Un darīt visu, lai kļūdas neatkārtotos. Vai tad, sodot vienu personu, panākam risinājumu? Risinājumi ir jāmeklē vidē, kur kļūme pieļauta, mediķu vidē. Ne velti ir teikts, ka mēs esam atbildīgi ne tikai par to, ko darām, bet arī par to, ko nedarām,” tā E. Palčeja.
Pacientu aizstāvji iecietīgi oponē
Pērn veselības inspekcijas kontroles pārvaldē izskatītas 14 sūdzības par mūsu rajona ārstu darbu. Trīs atzītas par pamatotām.
“Man nepatīk vārds „nolaidība”. Varbūt bija kļūdas, bet arī tas nav labs vārds ārstniecībā. Es teiktu – ārstiem bijušas kļūmes, kuras nevajadzēja pieļaut,” tā uz “Druvas” jautājumu par sūdzību būtību atbildēja veselības inspekcijas kontroles pārvaldes vadītāja Valentīna Berga un piebilda: “Prese grib vienmēr tā tendenciozi runāt. Vispār dzīvē vajag visu mierīgi izvērtēt.
Arī cilvēki domā, ka viss, kas uzrakstīts sūdzībā, kalpos mūsu lēmumam. Mēs vērtēšanu sākam no ģimenes ārsta kartītes un turpinām, līdz nonākam līdz atbildei.”
Mediķi konferencē atzina, par laimi, inspekcijas darbinieki ir saglabājuši veselīgu attieksmi pret notiekošo, bet tajā pašā laikā bija neizpratnē, kāpēc katru iedzīvotāju sūdzību, tērējot valsts resursus, skrupulozi pārbauda. Bieži sūdzības esot tapušas ar to pacientu roku, kuri izlamājuši personālu, ar kāju atsituši durvis un, negribot gaidīt palīdzību, aizgājuši tālēs zilajās.
“Mums ir jāizskata katrs iesniegums, katra sūdzība. Esam valsts iestāde. Un jāsniedz atbilde sūdzības iesniedzējam. Ja kādam cilvēkam šķiet, ka viņš nav pareizi izmeklēts, aprūpēts, novēloti uzstādīta diagnoze, tad viņš droši var rakstīt iesniegumu veselības inspekcijai. Pie mums strādā ārsti – eksperti, kuri procesu analizē, izvērtē,” tā Valentīna Berga atbildēja kolēģiem mediķiem, un šī informācija var noderēt arī lasītājiem.
Vēl kontroles iestādes vadītāja norādīja, ka veselības aprūpē būtu daudz mazāk pārpratumu, ja mediķi ievērotu Ārstniecības likuma 41. pantu un piedomātu ne tikai pie savām profesionālajām kompetencēm, bet atrastu cilvēciskos resursus labai attieksmei pret pacientu.
“Vai tas ir saistīts ar izdegšanu, stresu vai ekonomiskiem apstākļiem, bet bieži sūdzības iemesls ir saskarsmes trūkums. Man ir liela pieredze, daudzus gadus esmu strādājusi arī medicīnā, ir valstī ārsti, par kuriem neviens pacients nav sūdzējies. Vismaz oficiāli ne. Bet neviens ārsts nevar mūžu nostrādāt bez kļūdām. Tas nav iespējams. Vienkārši cilvēcības kritērijs ir svarīgs, un tas nav saistīts ne ar vasaru, ne ziemu un arī ar naudas daudzumu ne,” tā Valentīna Berga, un viņas teikto konferencē apstiprināja arī Rīgas austrumu slimnīcas pacientu ombuda valdes priekšsēdētāja Liene Šulce.
“Ombuds sadarbojas ar pacientiem un ārstiem, lai palīdzētu izprast situācijas. Primāri pacients vēlas, lai ar viņu runājas un notiekošo paskaidro. Izstāsta, kas bijis, kas varētu būt, kāpēc sāp un kādus risinājumus meklēs mediķi. Pacienti visbiežāk sūdzībās min – ar mani nerunāja, es nesapratu, kas notiks. Vēl pacienti atzīst, ka atsevišķos gadījumos ir būtiski saņemt materiālu kompensāciju, vēl svarīgi sajust – mediķi izvērtēs kļūmi un tā nenotiks ar citiem cilvēkiem,” sacīja Liene Šulce.
Situācijas ir dažādas. Varbūt tās ir kļūdas?
“Pastāstīšu dažus gadījumus. Ir tie bijuši, nav, zinās tikai tie, kas bija iesaistīti,” tā prezentācijā sacīja dakteris Ģirts Bērziņš un kolorītā izklāstā sekoja situāciju apraksts, kad slimnīcā, ierasti nedēļas nogalēs, nogādā pacientus no kociņkalna vai tādus, kuri slimnīcas uzņemšanas nodaļā ir labi pazīstami, jo tiek atvesti vismaz reizi mēnesī un ierasti izturējušies agresīvi. Vai mediķiem jājūtas vainīgiem vai drosmīgiem, zinot, ka ir pacienti, kuri vicina dūres, kuri neļauj sevi izmeklēt? Kurš
būs vainīgs, kurš bijis vainīgs, ja šādam pacientam nav izdevies palīdzēt vai tas nav izdarīts laikus? Situācijas bija gana konkrētas, lai sabiedrība, tās dzirdot, sacītu – visi esam cilvēki un mediķi tādēļ, lai mums palīdzētu. Mediķi piekrīt, ka, situācijām iznākot dienas gaismā, presē ierasti dežurējošo ārstu, nodaļas vadītāju vai medmāsu nosauks par vainīgiem. Situācijas tiešām ir dažādas.
Diskusijā minēja kādu piemēru no Dānijas, kur ilgi bija skaidrots, kurš ir vainīgs, kad medmāsa sajaukusi gaužām līdzīgas medikamentu ampulas un injicējusi nepareizās zāles. Pacients no komplikācijām miris. Dānijā skaidrots, kāpēc šī kļūme gadījusies, un kas jāpārkārto slimnīcā, pat zāļu skapī, lai tā vēlreiz negadītos. Pie mums būtu vainīga māsa, un punkts.
“Šādi prezentējot situācijas, tās izskatās spilgtas. Bet, kad tās skar mūsu tuvos cilvēkus, mēs domājam citādi,” risku apspriedēju saimei oponēja kolēģe no veselības inspekcijas. “Iesniegumus uz inspekciju raksta arī mediķi, kad paši nonākuši kolēģu rokās. Ārsts no pilsētas X bija aizbraucis uz kādu Rīgas slimnīcu un lūdzis, vai nav iespējams izmeklējumu izdarīt ātrāk, negaidot divus mēnešus rindā. “Viņš sacījis – kolēģi, vai es jums nevaru palūgt? Un kolēģi atbildējuši – tur tavā pilsētā X, tur tev ir kolēģi, bet šeit jūs mums neesat kolēģis.” Mēs esam dažādi, situācijas ir dažādas, tāpēc nav ko brīnīties,” tā Valentīna Berga un vēlreiz uzsvēra, ka ir jādomā par ārsta – pacienta saskarsmi, tad šādu diskusiju būs mazāk.
Ārstniecības likums
41.pants. Ārstam ir jāsaņem pacienta piekrišana ārstēšanai, tādēļ ārsta pienākums ir sniegt pacientam saprotamā veidā informāciju par slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi. Ārsta pienākums ir izskaidrot un informēt pacientu par iespējamām slimības sekām un komplikācijām. Ārstam ir jāinformē pacients par izrakstīto zāļu līdzekļu vai ārstēšanas metožu iespējamo blakus iedarbību. Ārsts var nesniegt pacientam pilnīgu informāciju par slimības diagnozi un prognozi, ja uzskata, ka šī informācija var pasliktināt slimnieka veselības stāvokli.
Komentāri