
“Es viņus uztveru kā bērnus, jo mani dēli ir vecāki par šiem puišiem, kuri katru dienu ir nodzīvojuši, apkārtējo nesaprasti, vecāku atstumti. Viņi visu laiku ir bijuši spiesti cīnīties par sevi. Cīnīties, kā prot. Un iestādē mēs mēģinām tikt galā ar sekām, bet cietums nav risinājums. Ir viņos jāmeklē cilvēcība, pārdzīvojumi,” tā saka Natālija Praliča. Viņa vairākus gadus strādājusi par puišu audzinātāju, tagad ir psiholoģe Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Viņas klienti ir mazgadīgie noziedznieki, kuri netic, ka pasaule ir laba. Par Ticības un Mīlestības spēku arī mūsu saruna.
– Vai jums daudzi jautā, kā ir strādāt noziedznieku labā?
– Tik tieši laikam nav prasīts, bet nereti paskaidroju – mana, jūsu un šo puišu pasaule atšķiras. Mums vienam otru grūti saprast, jo dzīves pieredze ir tik dažāda. Tāpēc jau arī daudzi cilvēki viņos neko vairāk par noziedzniekiem nesaskata. Taču viņi nav vainīgi, ka ir tādi. Viņi ir izdarījuši pārkāpumus, noziegumus, tā ir viņu vaina, kaut arī to puiši mēdz nesaprast. Viņi labi zina, kas ir labi, kas slikti, bet …vaina? Tās ir emocijas, un viņi izvairās. Viņi ir emocijas sevī bloķējuši. Iedomājieties, ja par katru, kuram viņi nodarījuši pāri – apzaguši, izlamājuši, piekāvuši – viņi justos vainīgi, tad ir jāsajūk prātā. Viņi neraud un maz priecājas. Viņi aizstāvas. Viņi nevienu nelaiž sev klāt, nevienam nepieķeras, jo tas var arī sāpēt. Viņiem ir svarīgi būt stiprākajiem, jo tikai tādi, viņuprāt, dzīvi uzvar. Džungļos taču izdzīvo stiprākais. Un ko nozīmē strādāt noziedznieku labā? Kādam taču ir viņiem vismaz jāpastāsta, ka var domāt, var dzīvot arī citādi, ka pasaule tikai tāpēc vien pastāv, ka daudz vairāk tajā ir labā. Jo viņi labo nesaredz tāpēc, ka viņi to nesaprot, nav sajutuši.
– Kad par šo tēmu nākas ar puišiem runāt, viņi jūs saprot?
– Nesaprot. Gluži tāpat kā daudzi nesaprot viņus. Tā ir tā atšķirīgā dzīves pieredze un vērtības, kuras var mainīt, bet tas ir ļoti sarežģīti. Viņi man tā arī saka: ”Audzinātāj, tā varbūt notiek ar jums, bet ne pie mums.” Viņi labo nesaskata, bet es redzu tik daudz labā pat cietumā. Esmu sev taujājusi, kāpēc? Tāpēc, ka es dzīvē esmu saņēmusi vairākas Dieva dāvanas, pirmā no tām bija laba, kupla ģimene. Piedzimu un augu Ukrainā. Tajā mazajā ciemā, ejot pa galveno ielu, es varēju ieiet katrā mājā un mani, mazu meiteni, sagaidīja labi cilvēki, radi un mīlestība. Viņus, lai kā puiši to nevēlas atzīt, daudzus pat māte nav mīlējusi. Māte, kura viņu laida pasaulē, bet pēc tam pagrieza muguru.
– Bet ģimeni arī viņi sauc par vērtību.
– Viņi visbiežāk izdomā ģimeni – labu mammu un tēti. Viņi zina, ka tā mamma nemaz tik laba nav, bet cenšas sev, puišiem, kuri blakus, un arī man iestāstīt pretējo. Un tad es dzirdu – mamma dzīvo ar citu vīrieti, un man tur nav vietas; mamma sacīja, lai nemācos, ka pietiek ar deviņām klasēm, lai pelnu viņai naudu; mamma teica, lai eju zagt, un mēdza iekaustīt; kad atbrīvošos, es došos dzīvot pie tēva otrās sievas, jo viņa mani ir pieņēmusi. Tāda mēdz būt viņu ģimenes pieredze. Es zinu, ka tas nav pareizi, bet es šīm sievietēm to nespēju piedot. Es visu laiku mācos viņu vecākiem nepārmest. Puišiem neko nesaku, bet sevī netieku galā ar emocijām – kāpēc tu viņu dzemdēji, ja viņam neko negribēji dot? Kāpēc viņam bija jānonāk šeit? Jo cietums neko neatrisina. Tā ir kā slimnīca, kur uz brīdi izolē, ieliek karantīnā, lai sabiedrību neinficē, un tad ir jāatgriežas pasaulē, kur visbiežāk nekā šiem puišiem nav. Pieredze ir tāda – ja viņiem ir kaut viens cilvēks, uz kuru paļauties, tad puišiem ir cita motivācija mācīties, atbrīvoties, plānot dzīvi, ja šāda cilvēka nav, tad diemžēl nekā laba nebūs.
– Jūs teicāt, ka baidāties no šī laika…
– Jau tagad pie mums nonāk puiši, kuru vecāki, pat vecvecāki gājuši tādu pašu dzīves ceļu. Šeit nonāk nesocializēto vecāku bērni. Un šādu ģimeņu kļuvis vairāk. Kurš palīdzēs bērniem? Tagad tāda politika – vidusskolās puišus, kuriem sliktākas sekmes, neņems, arodskolās, tehnikumos mazinās mācību programmas, mazās lauku skoliņas slēgs. Kur paliks piecpadsmitgadīgais? Tagad cilvēki ar izglītību, pieredzi darbu nevar atrast. Būs ļoti daudz pusaudžu, kuri paliks uz ielas, nevienam nevajadzīgi, jo viņu vecāki netiks ar sevi galā. Bērni bēg un bēgs no mājām. Un uz šāda nestabila pamata veģetē pusaudžu noziedzība. Par šādu situāciju domājot, man kļūst ļoti rūgti.
– Jums ir risinājums?
– Pārvērtēt vērtības. Ne jau tikai šo puišu prātos tās ir sašķobītas. Pēdējos gadus taču kultivēta viena vienīga doma – tikai paša vajadzības, neskatīties tālāk par mājas slieksni. Nedomāt par otru. Man liekas, ka tagad ir īstais un varbūt pēdējais laiks saprast, kas atveseļos sabiedrību. Kādreiz spēcīga ietekme bija reliģijai un baznīcai, tad sekoja padomju ideoloģija, kura tāpat par pamatu ņēma baušļus, vien tos traktēja citādi. Ģimene, bērni, vecāki, darbs, dzīvība un valsts bija vērtība. Vērtība, ar kuru jālepojas. Ja tagad zūd patriotisms, ja zūd Ticības, Cerības un Mīlestības spēks, tad jādomā, kas var mūs spēcināt.
– Kas var?
– Man pagaidām nav citas atbildes – jāpaskatās pašam savā virzienā, bet domājot par to, kāds no manas dzīves ir labums tiem, kuri man blakus, manai valstij, manai ģimenei. Ir krieviem tāds teiciens – kapļa kamnja točit (piliens akmeni sagrauž), un tajā ir patiesība. Varbūt man paveicies, jo jau pirms kāda laika Dievam uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu – ko lai es tagad daru? Tad dzīve bija samezglojusies. Raudāju, raudāju, bet no rīta saņēmu atbildi – visu, ko gribēsi dzīvē panākt, tu panāksi tikai ar mīlestību. Man žēl, ka šo atziņu saņēmu, kad bija jau pāri 30, bet, to zinot, ir vieglāk dzīvot.
– Arī tā bija Dieva dāvana?
– Pirmā Dieva dāvana bija mana ģimene – mamma, tētis, vecvecāki, onkuļi un tantes, bet pati lielākā – mani dēli. Vecākajam ir 22, jaunākajam tūlīt paliks 19 gadi. Kad es sāku strādāt kolonijā, viņi bija šo notiesāto pusaudžu vecumā. Tāpēc es tik labi šos puišus saprotu, tāpēc saku, ka viņi ir kā mani bērni.
– Nekad nav nācies kolonijas bērnos vilties?
– Kad pirms deviņiem gadiem sāku strādāt šajā iestādē, biju vienīgā sieviete audzinātāja. Tolaik teica, ka šī ir vieta, kur jāsaimnieko vīriešiem, ka tā ir vīriešu pasaule un visai skarba. Kad dabūju darbu, nejutos tur sveša vai lieka. Man likās un joprojām liekas, ka esmu savā vietā. Ir tikai viens iemesls, kad cietumā nevar strādāt – ja tu pieļauj domu, ka kādu no ieslodzītajiem vari ienīst. Man liekas, ka šim principam jādarbojas arī pieaugušo cietumā. Šim principam jādarbojas jebkur, jo ar naidu, sakostiem zobiem nav vērts neko darīt.
– Jūs neatbildējāt, vai nācies vilties.
– Tā nebija vilšanās. Es pati sev esmu notikušo formulējusi tā – Dievs pārbaudīja manu pārliecību. Vai palikšu pārliecībā, ka tieši man jāienes labais viņu pasaulē? Es neesmu gauži ticīgs cilvēks, bet pērn notikušais man lika atbildēt uz jautājumu, un tieši tā to formulēja arī manis pašas dēli: “ Mammu, vai tu droši zini, ka vēl gribi tur strādāt, ka vēlies šos puišus uzklausīt?” Man divi ieslodzītie uzbruka. Viens, redzot, ka pretojos, aizmuka, ar otru pacīkstējāmies. Puiši bija domājuši, ka man ir mobilais telefons, ka viņi sazvanīs draugus, ka paņems mani par ķīlnieci un izkļūs brīvībā. Brīvībā viņi visi vēlas, bet loģiku notikušajā nevajag meklēt. Zinu vien, ka tas nebija uzbrukums personīgi man, uzbrūkot tas puisis vispār manī neredzēja cilvēku. Es viņa rokās jutos kā vista ar aizžmiegtu rīkli un noasinātu karotes kātu pie tās. Tas bija nopietni, bet īstas bailes sajutu tikai vēlāk. Ar mani nenotika nekas slikts, nebija fizisku sakropļojumu, viss beidzās pēc man labvēlīgākā scenārija. Es uzskatu, ka manas kļūdas notiekošajā nebija. Vienkārši biju pagadījusies muļķīga plāna viducī. Nesen uzbrucēju no jauna tiesāja, un tagad viņam aiz restēm būs jāpavada vēl trīs ar pusi gadu. Pagaidām viņš ir pie mums, sveicināmies, bet rudenī, kad sasniegs pilngadību, puisis nokļūs pieaugušo cietumā. Man joprojām gribas domāt, ka viņš nav īsti vesels, bet tajā pašā laikā diemžēl jāsaka – viņš laikam būs no tiem, kura dzīve paies cietumos.
– Jūs teicāt, ka vienīgais, ko puišiem varat iedot, ir padoms un dvēseles siltums. Ierasta būtu atbilde – nepateicība ir pasaules alga.
– Nē, nē. Es esmu tam tikusi pāri un uz notikušo raugos kā neatņemamu pieredzi. Kā psiholoģe es dziļāk izprotu noziedznieka, īpaši jauna noziedznieka būtību – milzīgu emocionālu trulumu –
un arī to, kā jūtas upuri. Esmu veselīgi piesardzīgāka, varbūt nedaudz aizdomīgāka, bet darbu daru no sirds. Man arī puiši jautāja – vai tagad jūs domājat, ka mēs varētu darīt līdzīgi? Es tā nedomāju. Es nejūtos apdraudēta. Domāju, ka varbūt tas tāpēc, ka nekad kopš pašas bērnības neesmu ar pasauli biedēta. Man tā vienmēr ir likusies gaiša. Un es joprojām atceros, ka šie bērni ir sisti – kā gan lai viņi zina, ka cilvēks, ka ikviena dzīvība uz šīs zemes ir vērtība. Viņi kā bērni, pat viņu dzīvība mātēm nav bijusi vērtība. Es esmu atgriezusies, lai viņiem stāstītu – dots devējam atdodas. Labo dāvājot, tas pie tevis atgriežas. Jo vairāk es siltumu atdodu, jo vairāk man tā tiek. Mīlestības tādējādi nekļūst mazāk. Jo vairāk tu dod, jo vairāk tā aug.
Komentāri