
Aina Dzīvīte mīt Billē. Viņa pa sava dzīvokļa logu redz darba vietu, kurā nostrādājusi vairāk nekā 25 gadus. Tagad zeķu fabrikas “Aurora” filiāles telpas gan ieguvušas pavisam citu veidolu un darba mērķi – Ainas kundze raugās viesnīcas logos un spriež – labi, ka rūpnīcas ēka acu priekšā nesabruka, bet tomēr nesaprot, kāpēc Latvija dažu gadu laikā izsaimniekota līdz kliņķim.
“Rūpniecība ir izputināta, saimniecības vienu pēc otras likvidē. Kur tad valsts naudu ņems? Un samazināt pensijas nav risinājums. Taču, kāpēc arī tā nerīkoties, ja var likvidēt skolas, bērnudārzus? Visu. Mēs esam Eiropā, bet liekas, ka tai ir pilnīgi vienalga, kā latviešiem jādzīvo. Vienmēr taču bijis tā – katrs pats par sevi un Dievs par visiem. Kolhoza laikos cilvēki bija drusku draudzīgāki, jo nevienam nekā nebija. Bet kurš saimnieks domāja par kalpu? Vienīgi laukos bezdarba nebija. Tagad ir citādi, jo paši cilvēki negrib strādāt. Es jau arī avīzes lasu un ziņas klausos – tepat Vaivē pagasts dod zemi, lai stāda, lai rudenī ir ēdamais, bet ģimenes to neņem, jo tad vajadzēs strādāt,” tā notikumus vērtēja Aina Dzīvīte un stāstīja, ka ar tādu uzvārdu ir vienīgā mūspusē, ienākusi no Zemgales. Arī dzīvelīgā Aina ir mājas aprūpes kliente. Viņa dzīvo viena un priecājas par Sarmītes palīdzību.
“Man ir māsa, bet vēl gadu vecāka par mani. Kopā nedzīvojam. Un cik bieži tad atbrauks? Man ir labi kaimiņi, un, par laimi, nav tā, ka nevaru pastaigāt. Kad atbrauc autoveikals, tad noteikti aizstaigāju, lai pati varu kaut ko izvēlēties, bet citreiz Sarmīte vai kaimiņi izpalīdz. Ļoti esmu pieradusi, ka Sarmīte vismaz reizi nedēļā ienāk un palīdz. Nemaz nezinu, kā prastu dzīvot, ja tā nebūtu. Pa septiņiem gadiem pie visa labā pierasts,” tā Ainas kundze. Un viņa arī ir no tiem mājas aprūpes klientiem, kuri nesūkstās, ka par pakalpojumu jau šomēnes nāksies maksāt.
“No pensijas dzīvokli, telefonu un elektrību nomaksāju. Ar zālēm neesmu aizrāvusies, tāpēc nevaru sūdzēties, ka naudas nebūtu. Tā kā esmu pārdzīvojusi karu un pēckara gadus, man liekas, ka tagad ir zelta dzīve. Vien cilvēki paši vairs nezina, ko gribēt,” sacīja Aina un mudināja vietējos saprast – dzīve būs vēl smagāka un vietējai varai naudas būs vēl mazāk.
“Kad vienam turīgam kolhozam pievienoja divus švakus, tad visi trīs kļuva par nabagiem. Tagad būs tāpat. Nav labi, ka pagastam būs tik liela teritorija. Es nesaprotu, kāpēc Zaubi, Nītauri mums klāt pielika. Tiem cilvēkiem taču tuvāk bija Sigulda,” tā novadu reformu vērtēja pensionāre, kura ada cimdus un zeķes, lai kādam uzdāvinātu, bet, lai dūša neiet papēžos, uzspēlē mutes harmonikas.
“Vajag dzīvē atrast kādu mazu prieku, jo skumšanai nav nekādas jēgas,” tā Aina Dzīvīte un priecājas, ka rīt mājas aprūpes meitenes būšot klāt, jo pavasarī logi kārtīgi jānomazgā, bet tādiem lieliem darbiem spēka kaulos vairs neesot.
Komentāri