Labajos laikos, par kādiem centra vadība un darbinieki sauc vēl aizpērno vasaru, rehabilitācijas centrā “Līgatne” katru mēnesi ārstējās un atguva veselību vairāk nekā simts pacientu. 60 līdz 70 no viņiem saņēma valsts jeb Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras apmaksātu rehabilitācijas kursu, gandrīz 40 bija tā sauktie maksas pacienti, kuri centrā ierasti ieradās uz nedēļu vai desmit dienām, ārstējās par saviem līdzekļiem un reizē atpūtās. Ne velti visvairāk darba centra speciālistiem bijis vasarā, jo daļa maksātspējīgo klientu labprāt atvaļinājuma nedēļu pavadīja rehabilitācijas centrā, izmantojot ļoti augstvērtīgos medicīniskos pakalpojumus – hidroterapiju, masāžas, uzklausīja fizioterapeitus.
Vēl nesenā pagātnē bija diskusijas vien par to, vai ir pareizi, ka valsts apmaksāto pakalpojumu rindā pacientam, lai atgūtos pēc nopietnas sirds un asinsvadu saslimšanas vai muguras kaites, ir jāgaida trīs, četri mēneši, pat pusgads, jo cilvēkiem, kuri spēja pakalpojumus apmaksāt no savas kabatas, rindā nebija jāstāv ilgāk par mēnesi. Tolaik tika uzdots jautājums – vai tas ir godīgi? Jautājums emocionāls, jo valsts jau bija devusi atbildi – naudas ir mazāk nekā vajadzētu. Maksas pakalpojumi bija iespēja pelnīt, lai centra darbu varētu nodrošināt un pakalpojumus attīstīt.
Kopš pērnā rudens situācija krasi mainījusies uz slikto pusi, jo valsts mazinājusi savu finansiālo atbildību. Vēl dramatiskākas izmaiņas centra darbību skāra šopavasar – valsts apmaksātais rehabilitācijas pakalpojumu grozs kļuva vēl tukšāks. Un šobrīd manāms, ka arī maksātspējīgo pacientu, to, kuri profilaktiski vēlētos uzlabot veselību, sociālās un ekonomiskās situācijas dēļ kļuvis mazāk.
Stutes taisīja paši
“Varbūt pateikt skaļi, ka ir problēmas, vajadzēja jau rudenī,” sprieda iestādes finanšu direktore Maira Apine. Iestādes vadība neslēpj, ka, pakāpeniski rūkot budžetam, kas paredzēts rehabilitācijas centra darbam un kvalitatīvu pakalpojumu nodrošināšanai, jau oktobrī lemts – pacientiem iepriekšējās pacienta iemaksas – viena lata – vietā būs papildus jāmaksā vēl pieci lati, lai daļēji segtu izmitināšanas maksu.
“Valsts naudas nepietika. Ar maksas pacientu atstātajiem līdzekļiem stutējām to darba daļu, kas jāpiedāvā valsts apmaksātajiem pacientiem. Janvārī sekoja kārtējais finanšu kritums. Esmu sarēķinājis pavisam matemātiski, un šis skaitlis nav līdz galam objektīvs, bet sanāk, ka VOAVA pašlaik apmaksā apmēram 58 pacientu ārstēšanu mēnesī, bet mūsu kapacitāte ir daudz lielāka. Valsts nav pateikusi arī to, kāds ir rehabilitācijas groza saturs, kādiem pakalpojumiem jābūt iekļautiem. Visu laiku taču bijis tā, ka arī valsts apmaksātais pacients kaut ko no procedūrām spiests par savu naudu pirkt klāt,” vērtēja rehabilitācijas centra valdes loceklis Artūrs Ērglis. Iestādes vadītājs finanšu krīzi raksturoja ar vēl izteiksmīgāku skaitli – 2008. gada aprīlī valsts piešķirtie līdzekļi medicīniskajai rehabilitācijai uzņēmumam bija vairāk nekā 38 tūkstoši latu, tagad summa nedaudz pārsniedz 11 tūkstošus – samazinājums par 69 procentiem. Un tā kā arī šajā veselības aprūpes sfērā Veselības ministrija pateikusi, ka pacientu iemaksa kopš 1. marta aug no viena uz 12 latiem par diennakti, tad iestādes vadība godīgi pasaka – valsts apmaksātie medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumi pirmajā pusgadā, salīdzinājumā ar pērnā gada attiecīgo laika posmu, ir samazināti apmēram par 45 procentiem.
Un arī vēstures liecinieks, savu – laik padomju varas būvētais bunkurs, kuru apskata tūristi, būs jāuztur par centra nopelnīto, jo VOAVA Veselības ministrijas uzdevumā atteikusi jelkādu finansējumu padomju laika stratēģiskajam objektam. Jāuzsver, ka iepriekšējos gados dotācija bija vairāk nekā 54 tūkstoši latu gadā.
Vēl jāpiebilst, ka Veselības ministrija nepasaka, bet vajadzētu skaidrību, – rehabilitācija kā viena no veselības aprūpes nozarēm nebūs prioritāte. Būtiski arī zināt, vai valsts uzņemsies tās finansēšanu un kādā apmērā to darīs turpmākajos gados.
Kolektīvam pingvīnu daba
Valsts apmaksāto pakalpojumu kvotu centra darbinieki gada pirmajos trijos mēnešos ir pārsnieguši, jo nebija plānots, ka arī aprīlī būs tik dramatisks finansējuma samazinājums. Tagad centra vadība ar VOAVA runā par to, lai, apsteidzot aģentūras plānotās finansēšanas grafiku, saņemtu pašu nopelnīto naudu par padarītu darbu. Tas vēl nozīmē, ka valsts apmaksātie pacienti cer drīzumā sagaidīt savu rindu rehabilitācijai, bet pašlaik pakalpojumu var saņemt tikai par maksu. Centra mediķi jautā – kur cilvēks, kurš nopietni slimojis, nesen samaksājis par ārstēšanos stacionārā, var dabūt līdzekļus, lai maksātu par divu nedēļu rehabilitāciju? Nevar samaksāt, tāpēc pašlaik centrā ārstējas vien 40 pacienti.
“Zvanām katram cilvēkam, kurš gaida, cerot uz valsts apmaksāto rehabilitāciju, bet piedāvājam maksas pakalpojumus par mūsu izstrādāto bāzes programmas cenu – 27 latiem diennaktī. Tajā ir iekļauta dzīvošana, ēdināšana, ārsta apskate, rehabilitācijas plāna sastādīšana un rehabilitācijas kontrole, arī divas līdz trīs procedūras dienā. Ir procedūras, kuras, konsultējoties ar ārstu, var un bieži arī vajag saņemt papildu, bet tad jāpiemaksā. Reakcija, kuru dzirdu klausulē, ir sāpīga – cilvēki raud, nesaprot situāciju, vaino mūs. Viņiem grūti izprast iemeslus, to, ka mums nav naudas, jo cilvēki ir slimi un viņiem nepieciešama mūsu palīdzība. Varbūt viens no pieciem apzvanītajiem piekrīt maksas rehabilitācijas iespēju apdomāt,” sacīja vecākā fizioterapeite Ligita Stabulniece-Pīpkalēja. Tam, ka būtiski samazināts valsts finansējums, ir arī citas sekas. Runa nav tikai par pacientu neapmierinātību. Iestādē šobrīd ir 95 darbinieki. Kolektīvs veidots tā, lai varētu apkalpot un palīdzēt vairāk nekā simts pacientiem dienā. Pacientu skaits sarucis par divām trešdaļām, kas notiks ar kolektīvu?
“Pirms svētkiem plānoju līdzekļus, lai varētu darbiniekiem izmaksāt vismaz divas trešdaļas mēnešalgas. Mums tiešām nav līdzekļu, lai izmaksātu pilnu darba samaksu. Sazinos ar VOAVA un lūdzu, lai ieskaita avansu – naudu, ko esam jau nopelnījuši. Aģentūra nāk pretim, taču tas, ka nevaru izmaksāt algas, nav normāli. Šogad no darba atbrīvoti jau 18 cilvēki,” sacīja finanšu direktore Maira Apine un nenoliedza, ka vadībai var nākties arī turpmāk pieņemt nepopulārus lēmumus, bet tajā pašā laikā piebilda, ka daudzas lietas uzņēmumā joprojām notiek, jo gadu gaitā centrā izveidojies labs kolektīvs. “Es gribētu teikt pat tā – profesionāls, atsaucīgs, nesavtīgs un pašaizliedzīgs kolektīvs, kam ir būtiski svarīgs mūsu uzņēmuma vārds un turpmākais liktenis,” tā Maira Apine.
“Esam daudz domājušas, kā darbu labāk organizēt. Ūdensdziedniecības māsas strādā gan savu tiešo darbu, gan nepieciešamības gadījumā kā dežūrmāsas. Esam piekritušas īsu laiciņu uz maiņām iet arī bezalgas atvaļinājumā, tāpat kā citu struktūrvienību darbinieki. Darba jautājums ir ļoti jūtīgs,” sacīja ūdensdziedniecības medicīnas māsa Ingrīda Liepiņa. Arī skaitļi ir nepielūdzami – no 95 iestādes darbiniekiem lielākā daļa dzīvo Līgatnes pagastā un pilsētā. Lielākoties centrā strādā sievietes.
“Ja no darba nāktos atbrīvot ārstu, nav patīkami, bet ir zināms, ka viņš citur darbu atradīs, izveidos privātpraksi. Bet atbrīvot no darba medmāsu ir šausmīgi. Es visu laiku skatos un izlīdzos, kā varu, bet visiem darbu pašreizējā situācijā nevar atrast,” teica Artūrs Ērglis un uzsvēra, ka uz šādu lēmumu pieņemšanu jāraugās ne tikai no emocionālās puses, bet arī prātīgi un racionāli. Kurš no Rīgas brauks un strādās meža vidū?
“Mums ir laba komanda. Esam savākuši labus speciālistus, tāpēc kolektīvs mums ir vērtība. Mēs turamies vienā dūrē, skatīsimies, kas notiks tālāk. Mēs esam kā tie pingvīni, kas saliek kopā muguras un pārlaiž grūtos laikus, jo ceram, ka atkal būs darbs, daudz darba,” sacīja vecākā fizioterapeite Ligita Stabulniece-Pīpkalēja.
Sarunā ar “Druvu” tika teikts, ka jau janvārī būtiski samazinātas arī uzņēmuma administrācijas algas, un arī tās vadītājs pavisam drīz došoties īsā bezalgas atvaļinājumā.
Meklē privāto investoru
Centra finanšu direktore Maira Apine presei rādīja mapē rūpīgi krātas vēstules, kuras Cēsu rajona padomei – iestādes kapitāldaļu turētājai – jau 2006. un 2007. gadā rakstījusi iepriekšējā rehabilitācijas centra vadība, regulāri padomes locekļi par centra saimnieciskajām un finansiālajām problēmām informēti arī pērn un šogad. Viena no būtiskajām vēstuļu satura niansēm – jāpiesaista investīcijas, lai centrs nezaudētu un turpinātu īstenot attīstības idejas un nenonāktu kādreizējā situācijā, kad tika apdraudēta tā maksātspēja.
Aprīļa sākumā notikušajā Cēsu rajona padomes ārkārtas sēdē par privātā investora piesaistes iespējamību tika diskutēts. Jāatgādina, ka rehabilitācijas centra vadība rajona padomes locekļiem ārkārtas sēdē uzsvēra – atrasts investors, kurš gatavs līdzekļus centra attīstībā investēt, saglabājot medicīnisko rehabilitācijas pakalpojumu pieejamību.
Rajona padome apšaubīja privātā investora piesaistes procesa publiskumu un caurspīdīgumu. Savukārt, rehabilitācijas centra vadība rajona padomei un jaunā Līgatnes novada vadībai, kas pēc rajona padomes reorganizācijas plānā paredzētā pārņems iestādes kapitāldaļas jūlijā, pārmeta vilcināšanos un neskaidro stratēģiju.
Pirms Lieldienām centra vadība laikrakstiem
“Latvijas Vēstnesis”, “Dienas Bizness” un “Latvijas Avīze” nosūtīja sludinājuma tekstu par investora piesaisti, potenciālie privātie investori var pieteikties līdz 20. aprīlim. Centra vadība apstiprina šo informāciju, bet Guntars Pīpkalējs apšauba: “Es tagad pētīšu, kur šis sludinājums ir publicēts, jo šāda sludinājuma publicēšanai nepiekritu. Nepiekritu tāpēc, ka neredzu nopietni izstrādātus privātā investora piesaistes nosacījumus. Manuprāt, šis process izskatās ļoti neglīti.”
Tātad diskusijām par rehabilitācijas centra “Līgatne” darbu un attīstību punkts vēl netiek pielikts. Centra vadītāji gan uzsver, ka ne dienu neuzdrīkstas sēdēt, rokas klēpī salikuši, Lieldienās uzņēmums savus pakalpojumus reklamēja uzņēmējdarbības gadatirgū Rīgā, bijušas pārrunas ar 30 tūrisma aģentūrām Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā, lai turienes cilvēkus ieinteresētu apmeklēt Latviju un atgūt veselību Gaujas krastos.
Kādu rehabilitācijas centru vēlas redzēt Līgatnes pagasta padomes priekšsēdētājs Guntars Pīpkalējs un Līgatnes pilsētas domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins?
Guntars Pīpkalējs sacīja: “Man nav jums ko atbildēt, jo nezinu iestādes pašreizējo finansiālo stāvokli. Manās rokās nav nonācis gada pārskats, arī investora piesaistes noteikumi, pret kuriem iebildu, kas bija uzrakstīti uz pusotras lapas, joprojām nav pārstrādāti. Es Ērgļa kungam lūdzu to izdarīt, bet tas nav noticis. Es kā pašvaldības vadītājs tiešām vēlos, lai viss šis process – privātā investora piesaiste, zemes jautājumu kārtošana – notiktu godīgi. Pašlaik nezinu, ko novads saņems jūlijā, vai centrs būs ar lieliem parādiem. Es pat nezinu investora vārdu, kurš gatavojoties centrā ieguldīt naudu, bet tiek minētas lielas summas.”
Skaudri situāciju vērtēja Ainārs Šteins, kurš pats uzdeva jautājumu, kāpēc gandrīz divos gados, kopš centra kapitāldaļu turētājs ir rajona padome, nekas nav darīts, lai sakārtotu īpašuma jautājumus. “Nopietns investors taču vaicās, kur iegulda līdzekļus. Īpašumam jābūt ierakstītam zemes – grāmatā, ir jāzina uzņēmuma patiesā vērtība. Ne tikai ēku vērtība, bet beidzot jāsaprot – centra zīmols ir vērtība, tam ir laba profesionāla slava, arī darbinieki ir milzīga vērtība. Un jāskatās reāli – ja privātajam investoram pārdodam kapitāldaļas, tad tā ir uzņēmuma vismaz daļēja privatizācija. Tāpēc esmu vienisprātis ar Pīpkalēja kungu, mums ir jāzina investora mērķi, vai tie sakrīt ar mūsējiem, jo ļoti vēlamies, lai centrs strādā, attīstās un iedzīvotājiem piedāvā tā profila pakalpojumus, kādus nodrošina pašlaik,” sacīja Ainārs Šteins un piebilda: “Tagad cenšamies īsā laikā sasteigt to, ko varēja mērķtiecīgi darīt jau vismaz kopš 2007. gada.”
Komentāri