
Pēdējā laikā uz ielas redzu daudzas vēl divdesmit gadu slieksni nesasniegušas meitenes stumjam bērnu ratiņus. Vai jauno māmiņu pieaugošais daudzums liecina par jauniešu izlaidību, vai – tieši otrādi – spēju agri uzņemties atbildību par savu rīcību, jādomā katram pašam. Kādas ir sajūtas, domas un plāni, septiņpadsmit gados kļūstot par sievu un mammu, man pastāstīja Kristīne Glaudiņa – Gormaļova, gadiņu vecās Ksenijas māte.
Uz jautājumu, vai bija grūti pieņemt lēmumu par labu bērniņa paturēšanai, Kristīne atbild, ka ļoti palīdzējis vīra Pāvela stiprais atbalsts. “Raudāju un teicu, ka negribu, bet Pāvels teica, lai nomierinos, apsēžos, ieelpoju dziļi un padomāju, ka man puncī ir maza dzīvībiņa, kura ļoti vēlas dzīvot. Sapratu, ka bērniņš ir sūtīts tieši man, jo bijām izsargājušies pēc pilnas programmas, bet tomēr paliku stāvoklī. “
Vecāku attieksme pret pēkšņo ziņu bijusi divējāda – no vienas puses, viņi jutušies pārsteigti un nobažījušies, bet no otras – priecīgi, ka drīz kļūs par vecvecākiem. “Mums bija viegli, jo mūsu vecāki jau sen gribēja mazbērnus. Kad pateicām, Pāvela vecāki bija ļoti priecīgi – bučoja mani un dejoja aiz prieka. Vēl tagad atceros, cik Pāvela tēvs daudz labu vārdu man teica…,” stāsta jaunā māmiņa. Arī Kristīnes māte un tēvs bijuši ļoti aizkustināti. Jaunā māmiņa atzīst, ka ir ļoti pateicīga
saviem un Pāvela vecākiem par visu veidu atbalstu un sapratni, kā arī Ksenijas krusttēvam Mārcim par palīdzību gan mācībās, gan uzmanīšanu, lai Kristīne nepakrīt, lai kāds skolā nepagrūž.
Tomēr ne visi bijuši pozitīvi. Skolā,
uz ielas, pat aptiekā Kristīne saskārusies arī ar nosodījumu. “Problēmas bija, kad gāju uz aptieku pirkt bērnam nepieciešamās lietas. Uz mani šķībi skatījās un nelabprāt kaut ko paskaidroja. Ejot pa ielu, arī vecas tantiņas purpināja – kāda tagad jaunatne!” Kristīne piebilst, ka neizpratni un noraidījumu pagaidām gan saņēmusi tikai no svešiem cilvēkiem, savējie apbrīnojot jauno ģimeni par spēju tikt ar visu galā pašu spēkiem.
Ja būtu iespēja atgriezties laikā, Kristīne savā dzīvē neko nemainītu, jo ir apmierināta ar to, kas noticis. “Esmu laimīga, ka man ir meitiņa tik ātri, jo varu sniegt tagad vairāk, nekā tad, ja strādātu. No katra dzirdu – tagad tev ir dzīve sabojāta! Nē, kad man gribas kaut kur aiziet, Pāvels pieskata Kseniju, kad viņš grib atpūsties, tad mājās palieku es. Nevaru teikt, ka nav savu kašķu, pārpratumu un greizsirdības, bet nav arī tik traki, lai tam netiktu pāri.” Jaunais pāris apzinās, ka ir atbildīgi, kāda būs viņu meita, ka no viņu rūpēm un gādības ir atkarīga mazulītes nākotne.
Ksenijai 16. martā apritēja gadiņš. Viņa jau prot staigāt, pamazām sāk arī runāt un jau mēdzot parādīt raksturu: “Ja viņa, piemēram, negrib, ka es eju uz skolu, tad dara visu, lai man būtu ko darīt un es neaizietu, piemēram, jāatrod viņas mīļā pudelīte, ko pati labi noslēpusi.” Meitene savam vecumam esot ļoti nopietna – rotaļu un mantiņu vietā viņai labprātāk patīkot zīmēt vai palīdzēt mammai mājas darbos, kamēr tētis strādā. “Pāvelam tagad ir divas mīļotās meitenes,” smaidot piebilst Kristīne.
Ģimenei ir īpašas atmiņas un pat sava leģenda: “Četrus mēnešus, pirms paliku stāvoklī, mēs ar Pāvelu pamatīgi sastrīdējāmies,” stāsta Kristīne. “Braucām uz Cēsīm no Priekuļiem un nerunājām. Izkāpām, pēkšņi pienāca nepazīstama sieviete un teica, ja mēs tajā dienā salīgsim, mums ātri Dievs dos dāvanu, ja pašķirsimies, mums būs katram sava ģimene, bet domāsim viens par otru… Es uzreiz gāju tālāk, bet Pāvels man pēc tam izstāstīja. Gribēju ar sievieti parunāt, bet viņa pēkšņi bija pazudusi. Vairs viņu neesmu redzējusi.”
Nākotnes plāni jaunajai mammai saistās ar tehnikuma pabeigšanu, pēc tam viņa vēlas darīt ko saistībā ar aktiermākslu. Pēc pieciem gadiem vecāki plāno aizvest meitu uz Disnejlendu. Arī Pāvels jau domājot par sava biznesa uzsākšanu. Tomēr pats galvenais, pēc Kristīnes domām, ir daudz un labi pavadīt laiku kopā ar ģimeni.
Komentāri