Pēc nedēļas notiks kārtējais Latvijas čempionāta posms rallijsprintā . “Road” klasē uz starta līnijas stāsies arī cēsnieks Uldis Dūka, stūrmaņa krēslā sēdēs dēls Pēteris. Viņu vadītā “Opel Tigra” sevi jau pierādījusi iepriekšējās sacensībās, apliecinot, ka ir mazs un ņiprs braucamais.
U. Dūka atzīst, ka opeļi ir viņa vājība, no žiguļiem pārsviedies uz tiem: “Vispirms bija vecs kadets, tagad – “Tigra”. Man prasa, kāpēc patīk mazie opelīši. Vienmēr esmu domājis – kāpēc būtu jāvadā līdzi lieks mašīnas svars? Ja man to tiešām vajadzētu, varu paņemt ikarusu ar piekabi, ielikt tajā mājas kinozāli, saunu, dušu un ko tik vēl ne. Protams, rēķinoties ar atbilstošu degvielas patēriņu un citām izmaksām.
Pirmo “Tigru” man atveda no Vācijas, kad ieraudzīju mašīnas formu, sapratu – tā ir manējā.”
Tā jau vairākus gadus “Tigra” ir viņa uzticamais pavadonis gan ikdienā, gan sacensībās. Rallijsprintā, kas agrāk bija pazīstams kā minirallijs, U. Dūka izvēlējies “Road” klasi, jo tajā nav nepieciešams mašīnu nostiprināt ar iekšējo karkasu, tātad mašīna ne ar ko neatšķiras no ielas braucamā. Vien blakussēdētāja pusē redzamas dažādas ierīces, kas ļauj veikt distanci atbilstoši dotajiem uzstādījumiem. Rallijsprintā, atšķirībā no tradicionālā rallija, nav nepieciešams visu ātrumposmu turēt pedāli grīdā. Noteikts laiks, kurā ekipāžai jāveic konkrēts attālums. Stūrmanis izrēķina vidējo ātrumu ceļa veikšanai, un to jācenšas ievērot.
“Braukšana rallijā nāca kā turpinājums līdzjutēja gaitām. Tik daudz rallijus esmu vērojis kā skatītājs, biju liecinieks arī igauņa Marko Martina slavenākam lēcienam Somijas rallijā, kurš ar savu auto aizlidoja apmēram 60 metrus, piezemējoties pavisam netālu no mums. Ja esmu to redzējis, ko vēl rallijā varētu redzēt? Tāpēc nolēmu, ka vajag pamēģināt pašam. Lielajam, īstajam rallijam esmu par vecu, jaunie puikas man jebkurā gadījumā izgrieztu pogas, tāpēc izvēlējos miniralliju. Arī tas dod adrenalīna devu,” saka U. Dūka.
Stūrmaņa krēslā sēž dēls Pēteris. Abu debija notikusi pirms diviem gadiem dēla 16.dzimšanas dienā. Un jau pirmajā reizi viņi iekļuva godalgotā vietā, kas bija lieliska dāvana dēlam, gan arī Uldim kā ieceres iniciatoram. Šajā laikā izcīnīta viena otrā vieta, viena trešā. Braucējs atzīst, ka tas ir labs sniegums, jo viņam galvenais esot braukšanas prieks, ne izcīnītā vieta. U. Dūka saka, ka šīs sacensības ir labs plezīrs, domubiedru tikšanās un aizraujoša laika pavadīšana.
Pagaidām viņš nedomā par pāriešanu uz citu braucamo, jo pratis pie “Tigras” pieradināt vēl dažu labu cēsnieku.
“Caur manām rokām izgājušas gandrīz desmit šādas mašīnas. Visi tās atzinuši par labu esam. Protams, jebkuram tā neder, ja braucēja svars vairāk par simts kilogramiem, no šīs mašīnas jāturas pa gabalu.
Šis opeļa modelis der gan vīriešiem, gan sievietēm, gan veciem, gan jauniem. Jaunajam nav vienmēr vajadzīgs bembis vai mersis. Protams, ja cilvēks ir ļoti labi situēts, ar augstu stāvokli sabiedrībā, viņš diezin vai brauks ar “Tigru”, tad vajadzēs kaut ko nopietnāku. Tiesa, man jau arī tuvojas tas apaļais vecums, varbūt jādomā par nopietnāku braucamo,” nosmej Uldis, piebilstot, ka ”Opel Tigra” viņš jūtas ļoti labi.
Komentāri