Cēsnieks Kristaps Ziemelis atminas, kā ar draugiem reiz palīdzējis kādam autovadītājam, kurš ceļa posmā Cēsis- Valmiera vēlā rudens vakarā iebraucis grāvī. Puiši toreiz bija steigušies palīgā cilvēkam, kurš no Kurzemes atbraucis darba darīšanās.
„Pavisam nesen atminējos šo gadījumu, kad pašam uz ceļa sanāca ķibele. Biju pietiekami tālu no mājām – Latgales nostūrī, lai zvanītu draugiem uz Cēsīm un lūgtu braukt palīgā. Tuvumā apdzīvotas vietas nebija, nerunājot nemaz par autoservisu. Stopēju šoferīšus, lai lūgtu palīdzību un manu auto kāds aizvilktu līdz tuvējai apdzīvotai vietai. Apstājās kāds jauns puisis un teicās palīdzēt. Kamēr es bagāžas nodalījumā meklēju trosi un prātoju, ko un kā labāk izdarīt, jaunais puisis bija paspējis no salona izķemmēt manu portfeli ar datoru. Labi, ka maks ar dokumentiem atradās virsjakas kabatā. Citādi droši arī to būtu paņēmis. Nepārdzīvoju par veco laptopu, darba vieta piešķīra jaunu, bet domāju par mūsdienu jaunatni. It kā pēc skata bija solīds puisis. Izklausījās pat pieklājīgs, bet izstrādāja šādu joku. Saprotu, ka mūsdienās autovadītājs uz ceļa, nonācis ķibelē, drošs justies nevar. Tie vairs nav laiki, kad mēs, puikas, no tīras sirdsapziņas skrējām palīgā izmisušam autovadītājam un, nedomājot par samaksu vai ko tādu, pilnīgi svešam cilvēkam vakara krēslā, pērdamies pa dubļiem līdz ausīm, palīdzējām. Palīdzējām, jo autovadītājs autovadītāju uz ceļa it kā nelaimē nepametot.”
Komentāri