Sestdiena, 4. oktobris
Vārda dienas: Modra, Francis, Dmitrijs

Atrasts diedziņš, pie kā turēties

Druva

Kad apkārt runā vien par krīzi, daži uzņēmēji nolaiž rokas, citi ķepurojas un meklē izeju, uzsverot, ka šis ir laiks, kad daudz kas tiks sakārtots.

SIA “Straubek” ir latviešu kokapstrādes uzņēmums Straupē,

kas piesaistījis ES struktūrfondu naudu ražotnes modernizācijai. Par uzņēmēja ikdienu saruna ar valdes priekšsēdētāju Pēteri Birbelu.

– Ja gada sākumā vēl šķita, ka minimuma programma saglabāsies, tad tagad vairs ne. Ir daži stingrie līgumi, tie palikuši. Lai nodrošinātu ražošanas procesu, vajadzīgs noteikts apjoms. Tā nav, tādēļ rodas problēmas. Apgrozījums ir 40 procenti no plānotā. Ar banku runāju, ir tāda un tāda situācija, šobrīd vairāk maksāt nevaru, no maksāšanas neizvairos. Tas ir mans monologs. Ja banka paņem vairāk nekā varam maksāt, mēs paliekam parādā strādniekiem, nesamaksājam par elektrību vai kādam piegādātājam.

– Nepārtraukti izskan aicinājums, lai bankas ir atsaucīgas.

– Bankai svarīgi, cik liels ir mūsu risks. Redz taču, ka uzņēmējam iet grūti. Skatās, izturēsim vai ne. Jā, uz pāris mēnešiem mums atlika pamatsummas maksājumu. Tajā laikā visu varējām nomaksāt. Trīs mēneši pagāja, bet tirgū nekas nav mainījies. Ne jau maksājums ir atlikts, tas tikai pabīdīts uz priekšu. Nu jāmaksā tas, kas bija atlikts. Un vēl ir kredītlīnija. Bankām ir tendence tās nepagarināt. Tas nozīmē – jāatdod liela kaudze naudas. Tas, ko darām, nes peļņu. Bet šobrīd nevienam nevajag lielus apjomus. – Pirms dažiem gadiem “Straubek” gāja cerīgo ceļu, piesaistīja ES naudu. – Plānojot, ko un kā ražosim, mums pietrūka vienas iekārtas. Mēģināju piesaistīt Es naudu. Iekārta maksāja līdz 50 tūkstošiem latu. Sapratu, ka naudas piešķīrējiem ar tik mazu summu neesmu interesants. Interese konsultantiem un institūcijām parādās, ja ir miljona projekts. Atšķirības, vai gatavo projektu par miljonu vai tūkstošiem, nav, dokumentu pakete ir vienāda. Arī pašiem projektā bija daudz jāiegulda. Kad uzsākām, atpakaļceļa nebija, zaudētu ieguldīto.

Pirms trim gadiem televīzijā rādīja, kā uzņēmēji stāvēja rindā pie Investīciju aģentūras, lai tiktu pie Eiropas struktūrfondu naudas. Bijām starp tiem, un mūsu projekts guva atbalstu. Pērn pavasarī to īstenojām, saņēmām ES naudu un godprātīgi atdevām bankai. Varbūt nevajadzēja. Zinu, citi tā neizdarīja. Rekonstruējām uzņēmumu, iegādājāmies modernu tehnoloģiju. Varam strādāt bez dīkstāvēm, ražot augstas kvalitātes produkciju. Ja ir pieprasījums. Tā šobrīd nav. Tā arī normāli pastrādāt neiznāca. Pērn jūlijā jau sākās problēmas. Partneri Vācijā no mūsu sagatavēm ražo slimnīcām gultas. Tās ir sarežģītas. Bijām gatavi ražot, cik vien vajag. Partneris stabils, bet šobrīd apjoms sarucis.

Pusotru miljonu vērto projektu izstrādājām divus gadus, pirms to apstiprināja. Pieņemšana gadu tika vilcināta. Projekta īstenošana sakrita ar laiku, kad inflācija bija visaugstākā. Ja būtu īstenots, kad izstrādājām, viss maksātu krietni lētāk. Visi – Ekonomikas ministrijas, Latvijas investīciju un attīstības aģentūras gudri speciālisti, arī bankas analītiķi – pateica: darām. Visi nopelnīsim. Tagad atbildīgs esmu viens. Bankai arī saku, kāpēc devāt tik lielu kredītu. Varbūt kaut kas bija nepareizi, vajadzēja pieticīgāk? Mums ir vecās iekārtas. Varētu pagriezt pulksteni atpakaļ. Nedrīkstam, tad Eiropai nauda jāatdod atpakaļ. Banka piedāvāja kaut ko pārdot. Bet tā mēs atgrieztos vecajā režīmā. Investīcijas dod to, ka vari izgatavot tieši to, ko vajag, kad vajag un par zemu pašizmaksu.

– “Straubek” meklē risinājumus un pamazām iekaro vietējo tirgu.

– Nopērkam baļķi, izmantojam to visu, arī mizu. Esmu kokapstrādes tehnologs, dažs gan mani sauc par galdnieku, kaut no galdniecības neko nesaprotu. Es saprotu, ko no katra baļķa var izgatavot.

Lielām Eiropas rūpnīcām piedāvājam sagataves. Vedām baļķus no Krievijas, kur mums ir zāģētava, bet tagad nav vērts, jo Latvijā tie ir ļoti lēti. Rudenī atsākām zāģēt tepat. Pirms krīzes Zviedrijā varēja lētāk baļķus nopirkt nekā Latvijā. Tas jau liecināja, ka kaut kas nav normāli. Tagad ir otra galējība, tie maksā tik, cik pirms vairākiem gadiem. Pieļauju, pēc pāris gadiem cena normalizēsies.

Visu laiku strādā arī firmas galdniecība. Gatavojām mēbeles pēc pasūtījuma. Tagad galdniecību paplašinām un ražojam ekonomiskās klases mēbeles. Piedalījāmies izstādēs, interese ir. Tas šobrīd ir diedziņš, pie kā turamies.

Pasaulē mēbelēm ir liels pieprasījums. Baltija ar kokmateriāliem apgādā Eiropu. Protams, var nopirkt Krievijā, bet bez garantētas kvalitātes un nenoteiktos termiņos. Mēs esam pa vidu. Jā, Krievijā var nopirkt lēti, bet, lai garantētu piegādes, vajag noliktavu, tās atkal ir izmaksas. Eiropā nav ieinteresēti uzturēt noliktavas. Noteiktā stundā kravai jābūt klāt. Ja nevari nodrošināt, neesi partneris. Mēs esam pa vidu, mums jāuztur noliktava. Tajā stāv ap 150 tūkstošu latu vērta produkcija. Tāpēc vajadzīga kredītlīnija. Ja tās nav, viss apstājas.

Arī tirgotāji neņem mēbeles un netur noliktavā. Aizvedu trīs gultas, tās pārdod, vedu nākamās. Kad pārdod, saņemu naudu. Noliktava atkal jāuztur ražotājam. Un tajā jābūt precei. Kā jaunam spēlētājam tirgū man jāpieņem šie noteikumi. Man svarīgs katrs pircējs, ja nepieciešams, pievedu mājās.

– Konkurence nelielajā tirgū, kas vēl saglabājies, ir liela? – Ļoti liela. Galdniecībām šobrīd pasūtījumu ir ļoti maz. Cilvēki izvēlas pirkt lēti un kvalitatīvi. Mēs varam tādas mēbeles piedāvāt. Patērētāji ir sapratuši, ka koka mēbeles ir vērtība. Jā, no skaidu platēm, lamināta ražotās ir skaistas, bet kalpošanas laiks nav ilgs. Protams, ir modernās mēbeles – koks ar metālu, ādas mēbeles. Tās ir dārgas. Kādreiz galdniecībā ražojām virtuves iekārtas par sešiem, astoņiem tūkstošiem latu. Tādas vairs nepasūta.

Kvalitāte ir svarīgākais rādītājs. Ja līgumpartneris atzīs, ka cits spēj nodrošināt labāku piedāvājumu, līgumu zaudēsi. Konkurenti gaida, kad kļūdīsimies. Tagad ražotnē ir dubulta kvalitātes kontrole. Tās atkal ir izmaksas, bet nedrīkstam atļauties brāķi. Tas ir tas pozitīvais, ko iegūsim no krīzes – tiekam pie kvalitatīvākām precēm.

– Kā strādnieki pārdzīvo krīzi?

– Visi saprot. Algu taču visur samazina.

Daudzas lietas krīze sakārto. Arī darba devēju un ņēmēju attiecības un algu līmeni. Bija taču laiks, kad strādniekus nevarēja noturēt – vieni aizbrauca uz Īriju, citi uz Rīgu strādāt celtniecībā. Mēs nevarējām tik lielas algas kā tur nodrošināt. Tagad uzņēmējs var izvirzīt noteikumus.

Algas dienās ar visiem 40 strādniekiem pārrunājam sadzīves problēmas. Daudziem ir dārgie patēriņa kredīti. Pārrunājam, vai tās ekstras, kas iegādātas, tiešām ir vajadzīgas, varbūt no kaut kā var atteikties. Ekstras ir nezāles, kuras vajag izravēt. Bija labi laiki, ēdām karbonādi, tagad ēdam kotleti, kurai klāt daudz maizes. Bet zinām, ka reiz atkal galdā būs karbonāde.

Vienmēr saku – neklusējiet par problēmām. Meklēsim risinājumu. Tā strādniekiem ir drošības sajūta. Īpaši šobrīd, kad nevaru maksāt lielas algas.

Mani pārsteidz, ka daudziem mājās nav ne kartupeļu, ne sīpolu.

Daudzi saprot, ka jāaudzē pašam, citi ne. Pats pie vecākiem laukos izaudzēju visu nepieciešamo.

– Kas jūs aizvien pārsteidz Latvijā?

– Pārsteidz, ka joprojām darbojas vecā izsaimniekošanas sistēma. Viss tiek sashēmots mūsu acu priekšā. Sola – uzņēmēji, jums būs 220 miljoni latu. Vai es pie tiem tikšu? Tiek likti dažādi birokrātiski šķēršļi, lai dabūtu savējie. Viss notiek, atklāti stāstot, ka atbalsts būs tiem, kam nepieciešams. – Kāda mūsu saruna varētu raisīties pēc gada? – Vai nu izturēsim, vai… daudzi konkurenti būs atkrituši, izturēs stiprākie. Pasaulē būs pieprasījums pēc mēbelēm. Vajadzētu būt izrāvienam. Tas jāsaprot arī bankām. Tad varēs nopelnīt, ne tagad. “Straubek” bija uzticēts gatavot logus eksprezidentes dzīvoklim Brīvības ielā. Sarežģīts darbs – dubultie logi, veras gan uz iekšu, gan āru. To darījām ar gandarījumu. Varbūt nenopelnījām, cik varētu, bet tas bija apliecinājums, ka spējam, liela pieredze un atpazīstamība. Ir vairāki pasūtījumi logiem vecām mājām. Šobrīd šie projekti iesaldēti. Būs nauda, strādāsim. – Kā Cēsīs jūtaties jūs, kurzemnieks?

– Cēsīs bija draugi. Pēc mācībām saņēmu darba piedāvājumu. Tā arī esmu palicis. Man te patīk. Saku: “Esmu cēsnieks”. Man vidzemnieki patīk. Kurzemniekiem ir daudz sliktu īpašību, piemēram, nenovīdība Te tā nav. Cēsis ļoti skaista pilsēta. Reiz ar cēsnieku staigājām pa Dobeli. Viņš teica: “Jā, te ir Dobeles skaistākās vietas, bet Cēsīs ir Latvijas skaistākās vietas.” Tā arī ir. Dzīvoju vecpilsētā. Man patīk no rīta dzert kafiju uz balkona. Apkārt pilsētas kņada un reizē miers.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

03:00, 14. Sep, 2025

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. […]

Pagasts bez centralizētā siltuma nepaliks

03:00, 13. Sep, 2025

Rudens sākums ir laiks, kad Cēsu novada apvienību pārvaldes cītīgi gatavojas apkures sezonai, lai tā […]

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Tautas balss

Sludinājumi