Sestdiena, 4. oktobris
Vārda dienas: Modra, Francis, Dmitrijs

Cēsu BMX trase Uplandos zūd uz visiem laikiem

Druva

Dienā, kad Amatas novada Uplandos smagā tehnika līdzināja 1997. gadā uzbūvēto Cēsu BMX kluba sporta trasi, „Druvas” redakcijā pie sarunu galda sēdās Cēsu rajona sporta dzīves koordinators Gunārs Dumbris, pašreizējais Cēsu BMX kluba prezidents Sandis Kārkliņš, bijušais kluba prezidents (1995.- 2002.) Juris Leimanis un bijušais BMX sportists un Uplandu zemes apsaimniekotājs Lauris Sildniks.

– Kādēļ ir izveidojies konflikts starp zemes īpašnieku un Cēsu BMX klubu? Kādēļ sportisti palikuši bez trases?

L. Sildniks: – Es šo situāciju neuztveru kā konfliktu. Ir izveidojušies šādi apstākļi, bet tas nav konflikts. Sarunas ir bijušas. Pirms diviem gadiem bija tikšanās ar kluba pārstāvjiem, kad runājām par trases nākotni. Laiks ir pagājis, pats BMX vairs nebraucu, un devām klubam vēl gadu laika trasē trenēties un domāt pašiem par savu nākotni. Tobrīd nekādas pretenzijas netika celtas. Pēc gada tikāmies, norunājām, ka darbību pagarinām vēl uz gadu nu jau par samaksu. Un mūsu mutiskā vienošanās bija, ka maksa būs tūkstoš lati gadā. Klubs šajā tikšanās reizē arī neteica, ka nepiekrīt šiem nosacījumiem, lai arī patlaban saka, ka nemaksās ne santīmu par trases izmantošanu. Vienkārši sarunas pārtrūka, iestājās klusums.

G. Dumbris: – Kā rajona padomes pārstāvis vēlētos zināt, kā jūs pie šīs zemes esat ticis. Jo atceros, ka savulaik šajā trasē tika ieguldīta nauda no rajona padomes privatizācijas fonda. Arī pats esmu 500 latus iedevis šīs bāzes attīstībai. Mani interesē, kā tas viss ir nonācis privātās rokās.

L. Sildniks: – Tēvs visu zemi pircis par savu naudu, jo saprotu, ka toreiz neviens cits nebija gatavs šo zemi pirkt. Klubam naudas toreiz arī nebija.

J. Leimanis: – Toreiz ideja par trases būvniecību bija Tarmo Sildnikam, un zemi BMX trasei piešķīra Drabešu pagasta padome. Pēteris Ontužāns toreiz bija pagasta padomes priekšsēdētājs, viņš bija gatavs šo zemi piešķirt konkrētam mērķim – trases būvniecībai. Tie blakus zemes gabali, kas vēlāk tika piepirkti klāt, gan pirkti no privātpersonām, un tas jau ir pavisam cits stāsts. Toreiz Tarmo Sildniks bija kluba prezidents, dokumentus viņš kārtoja uz sava vārda, un visiem toreiz interesēja tikai viens – lai bērniem būtu vieta, kur sportot. Visus nepieciešamos dokumentus kārtoja T. Sildniks, taču putra ar laiku ievārījās diezgan liela. Vēlāk mani ievēlēja par kluba prezidentu, bet T. Sildnikam lūdza visas iesāktās lietas novest līdz galam. Un uzsveru vēlreiz – toreiz viss tika darīts uz kluba vārda, kluba interesēs. Es nezinu, kā situācija aizgāja tik tālu, ka Uplandu trase skaitās tikai privātīpašums, jo zinu, ka sākotnēji tas tā nebija. Un pirmais zemes gabals tika iegūts tikai un vienīgi sporta trases izveidei Cēsu BMX klubam (toreiz klubam “Bravo”). Un vēl šodien atceros sarunu ar T. Sildniku, kad viņam jautāju, kas notiks ar trasi, kad dēls Lauris beigs sportot. Un viņš atbildēja, ka trase ir uzbūvēta, tā taču paliks, vai es iedomājoties, ka varētu notikt citādi. Un patiešām šodien viss notiek citādāk. Dokumentāli, protams, zeme šobrīd ir T. Sildnika īpašums, to es neapstrīdu, bet, atgriežoties vēsturē, varu teikt, ka sākumā viss tika darīts sporta kluba interesēs.

L. Sildniks: – Es neko nezinu par vēsturi. Varu runāt tikai par pēdējiem diviem gadiem. Neesmu mierā ar to, ka sportisti piemēslo apkārtni, ka netiek nomaksāti elektrības rēķini, zemes nodoklis. Uzskatu, ka nav mans pienākums skriet pakaļ klubam un lūgt, lai nokārto šīs lietas.

J. Leimanis: – Mani vairāk interesētu nākotne. Vai ir iespējams rast kādu kompromisu?

L. Sildniks: – Kompromisu varēja atrast divu gadu laikā, ne šodien. Man klubam vairs nav uzticības. Šo gadu laikā esmu mēģinājis ar kluba pārstāvjiem runāt, bet bez rezultātiem. Bet trases liktenis ir izšķirts, tā šobrīd jau tiek nolīdzināta. Tā kā kompromisiem jau ir par vēlu.

S. Kārkliņš: – Klubs noteikti nav un nebija gatavs maksāt tūkstoš latu gadā. Kādēļ mums tas būtu jādara, ja stāsts ir par trasi, kura celta kopīgiem spēkiem un tieši BMX sportistiem?

G. Dumbris: – Gribu pateikt vien to, ja dēli beidz sportot, tas nenozīmē, ka būtu jānojauc trase. Es domāju, arī T. Sildniks sākumā ticēja, ka šī trase vienmēr kalpos sportam. Likumīgi zeme pieder jums, un Dievs viņu zina, kā tā zeme ir iegūta īpašumā, bet morāli jāsaka – taisnība jums nav. Domāju, ka visiem-gan pašreizējiem, gan bijušajiem sportistiem – tagad sāp sirds.

J. Leimanis: – Ja Cēsīs pazudīs trase, varēsim teikt paldies, ka tuvākos 20 gadus mums nebūs neviena kandidāta Olimpiskajām spēlēm BMX sportā.

L. Sildniks: – Kad Jānis Ķipurs darbojās BMX trasē, tur bija perfekta kārtība. Ja vēl tagad būtu Ķipurs, kurš man bija autoritāte, trase būtu. Viņš dzīvoja tai trasē. Aizgāja Ķipurs, viss pazuda. Trase aizauga, un klubs to vienreiz gadā sakopa. Neuzskatu, ka Cēsu BMX klubam ir nākotne. Tas ir mans personiskais viedoklis. Neredzu nopietnus cilvēkus, entuziastus, kas to visu varētu bīdīt.

J. Leimanis: – Vai tas ir iemesls trases nojaukšanai?

L. Sildniks: – Nē, iemesls ir pēdējie divi gadi, kad ar klubu nevarēju panākt nekādu vienošanos.

G. Dumbris: – Akmens BMX kluba dārziņā ir pareizi mests. Bāze jātur kārtībā. Un sportistiem par to jāatbild.

L. Sildniks: – Bija sacensības, klubam lūdzu noīrēt un izvietot pārvietojamās tualetes. Tas netika izdarīts. Beidzās sacensības, pats ar lāpstu gāju pa teritoriju un visu atstāto raku nost. Tas ir normāli? Kāpēc man tas būtu jādara?!

J. Leimanis: – Trasei bija jāapliek sēta riņķī un viss. To no pārējās zemes vajadzēja norobežot. Kompromisu atrast varēja. Taču man ir kas cits vēl sakāms. Man līdzi ir viena no Cēsu BMX kluba avīzēm, tur 1997. gadā Raitis Būris, kurš šajā trasē ieguldīja milzīgu darbu un laiku, ir teicis: „Esmu pārliecināts, ka šī trase pašlaik ir konkurētspējīga ar jebkuru starptautisko trasi, kurā vien ir gadījies būt. Taču tas ir tikai braucamās joslas ziņā, jo visā pārējā – sapnis draud pārvērsties murgā… Žēl tikai, ka trases cenā jāieskaita arī pusizjucis labs klubs, visos līmeņos saspīlētas attiecības, nenokārtotas dokumentācijas un neizpildīti solījumi. Taču es ceru, ka atmiņas par manu darbu sadarbībā ar „Cēsu būvnieku”… un Drabešu pagastu paliks kā ogles zīmējums uz bērza tāss, jo bērzi vienmēr būs balti. (R. Būris pie jaunizveidotās trases iestādīja četrus ozolus un desmit bērziņus – aut.).

Un desmit gadu laikā mēs nekur tālāk neesam tikuši. Turpat vien esam palikuši. Man ir ļoti žēl, ka viss tā beidzies.

L. Sildniks: – Ko lai es saku? Ja reiz zeme ir nonākusi privātās rokās, tad tam ir bijis kāds iemesls.

– Pie kāda kopsaucēja sarunas beigās varam nonākt?

L. Sildniks: – Klubu varu aicināt būvēt savu trasi. Uz privātas zemes nekad sabiedriska veida trase nav iespējama, nekad mūžā. Jā, šis mirklis klubam varbūt ir sāpīgs, bet uzskatu, ka tas ir zemākais punkts un tālāk viss ies uz augšu. Ja šādas kļūdas pagātnē pieļautas, ceru, ka tās netiks pieļautas turpmāk. Kā saprotu, grants un tehnika jau jaunas trases būvniecībai ir piešķirta, klubam vajag tikai darboties. Un tas jāizdara pareizi. Turklāt, ja klubam būs laba un motivēta vadība, Cēsīm būs arī sava trase.

G. Dumbris: – Varu minēt konkrētu piemēru “Cēsu olimpiskais centrs” – slēpošanas biatlona komplekss Priekuļos. Kad sākās privatizācija, Vaives pagasta padome 3,5 hektārus zemes, uz kuras atradās centrs, piedāvāja man personīgi, sakot, ka esmu ieguldījis darbu, lai ņemu zemi, privatizēju un turpinu darboties. Es atteicu. Sacīju, ka ne tikai es, bet arī citi cilvēki tur darbojušies. Mēs šo zemes gabalu sadalījām septiņās daļās un privatizējām. Bet varēju to paņemt viens pats. Vēlāk, kad sapratām, ka uz privātas zemes nekas nevar notikt, to labprātīgi atdevām atpakaļ. Kaut gan bija no mums septiņiem cilvēki, kuriem bija jāsamaksā, lai viņi šo zemi atdotu atpakaļ… Ar to vēlos pateikt, ka arī BMX trases izveidošanā Uplandos strādāja daudzi, un šo zemi varēja sadalīt starp visiem. Tas būtu tikai godīgi.

J. Leimanis: – Kļūdas pagātnē pieļautas. Ne es, ne kāds cits toreiz ar papīriem aizrauties negribēja. Tādēļ ir situācija, ka klubs ir gandrīz bez dokumentiem un neviens neko nevar pierādīt. Pareizi būtu to mazo zemes pleķīti 1,6 hektārus -, uz kuras atrodas trase, atdot BMX klubam. Un ir patiešām žēl, ka trase tiek nojaukta.

G. Dumbris: – Man žēl, ka tā noticis, uzskatu, ka tam tā nevajadzēja būt. Domāju, ka Uplandos varēja būt gan trase, gan festivāla norises vieta. Naudu prasīt klubam, manuprāt, nebija korekti, jo strādājuši tur bija daudzi. Tas bija sabiedrības ieguldījums, kuru zaudējuši šobrīd būs ne tikai sportisti, bet daudzi citi.

S. Kārkliņš: – Varu pateikt vien to, ka klubs palicis bez trases. Sportisti trenēties brauc uz Valmieru un Smilteni. Klubs praktiski izjūk, jo esam smagā situācijā. Domāju, ka no pašreizējiem 27 kluba sportistiem puse šo smago situāciju neizturēs. Sportisti un viņu vecāki ir neziņā, kas notiks turpmāk. Vai būs līdzekļi jaunas trases uzbūvēšanai, atkarīgs no ekonomiskās situācijas valstī.

J. Leimanis: – Man žēl visu to cilvēku, kuri trases būvniecībā ieguldīja darbu. Jāsaka, ar Raita Būra sviedriem šī trase tika uzbūvēta. Viņš šīs trases būvniecībā ar lāpstu pavadīja 1100 stundas. Traktors bija stūmis zemi 400 stundas – tie ir dati, kas paliks vēsturē. Skarbi, ka Latvijai ir olimpiskais čempions šajā sporta veidā, bet cēsnieki savus sportistus atstāj bez trases. Šis ir rūgtuma pilns mirklis. Sākums bija domāts citāds. Pavisam citāds…

Komentē zemes īpašnieks Tarmo Sildniks, zemes īpašnieks un BMX trases būvniecības idejas autors:

– Kopš laika, kad sāku būvēt trasi Uplandos, nevienu labu vārdu neesmu dzirdējis. Toreiz mēs, vairāki tēvi, šo trasi būvējām saviem dēliem. Dēls Lauris sporta gaitas beidza 2000. gada sākumā. Pamazām arī pārējie Laura vienaudži no šī sporta veida aizgāja. Iestājās klusums. Pēdējos divos gados ar pašreizējo Cēsu BMX sporta klubu mēģinājām vienoties, rast kompromisu par trases izmantošanu, bet mums tas neizdevās.

Kas attiecas uz zemi, varu vien teikt, ka Valsts zemes dienestā visu dokumentāciju var redzēt un interesējošos jautājumus noskaidrot. Es Drabešu pašvaldībai nevienu santīmu par šo zemi neesmu maksājis. To pirku no divām privātpersonām. 90. gadu sākumā valdīja liels juceklis arī zemes jautājumos, bet zemi pirku no divām kundzītēm un nevis no pašvaldības. Toreiz piedāvāju zemi pirkt Jurim Leimanim, kurš tolaik bija kluba viceprezidents, bet viņš atteicās.

Uzskatu, ka konflikts tik tālu nebūtu nonācis un trase būtu saglabāta, ja vien pašreizējā kluba vadība būtu nākusi uz sarunām un izrādījusi iniciatīvu. Es pēdējos gados uz savas zemes strādāju par sētnieku, kopjot atkritumus, kas paliek aiz sportistiem. Mums nav un nebija jāskrien pakaļ klubam, viņiem bija jānāk un jārunā.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

03:00, 14. Sep, 2025

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. […]

Pagasts bez centralizētā siltuma nepaliks

03:00, 13. Sep, 2025

Rudens sākums ir laiks, kad Cēsu novada apvienību pārvaldes cītīgi gatavojas apkures sezonai, lai tā […]

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Tautas balss

Sludinājumi