Sestdiena, 4. oktobris
Vārda dienas: Modra, Francis, Dmitrijs

Savs laiks pucēties, savs – cīnīties

Druva

Jūnija sākumā Latvijā notiks Eiropas čempionāts basketbolā sieviešu komandām, un līdzjutēji uz Latvijas izlasi liek lielas cerības. Izlases kandidātu vidū ir vairākas “SK Cēsis” basketbolistes, tostarp cēsniece Santa Dreimane. Basketbolu viņa sākusi spēlēt Cēsu sporta skolā, iekļuvusi valsts jauniešu, junioru, pieaugušo izlasē un nu jau vairākus gadus ir profesionāla basketboliste.

– Kad notika izšķiršanās par dzīves veltīšanu basketbolam?

– Parādījās pirmie rezultāti, sapratu, ka varu basketbolā kaut ko sasniegt. Ar U-16 izlasi Eiropā izcīnījām piekto vietu, ar U-20 – trešo, līdz ar to auga sportiskais azarts, un basketbolā biju jau tik tālu iekšā, ka tas kļuva par dzīves veidu. Pienāca brīdis, kad savu dzīvi bez basketbola vairs nevarēju iedomāties, viss tika pakārtots tam – mācības, ikdiena.

– Kā tas ir – strādāt par basketbolisti?

– Tāpat kā citiem, kuri katru dienu iet uz darbu, lai pavadītu tur astoņas stundas. Atšķirība tā, ka mums treniņi nav astoņas stundas no vietas, bet, piemēram, divas no rīta, divas vakarā, varbūt vēl kaut kas pa dienu. Diena no dienas daudz neatšķiras, ritms ir vienmērīgs, bez īpašiem piedzīvojumiem. Kaut gan jāteic, ka nekad neesmu domājusi, ka tas ir mans darbs. Man patīk tas, ko daru.

– Sportiskā ikdiena uzliek režīma prasības, nevar atļauties lielas vaļības.

– Mūsdienu sportā, tātad arī basketbolā, izšķirošās ir nianses. Tāpēc svarīgs dienas režīms, ko ēd, ko dzer, kā pavadi laiku ārpus basketbola. Tas viss ietekmē sniegumu laukumā, tāpēc sezonas laikā jāaizmirst par ballītēm, alkoholu, jo tas velk uz leju fizisko sagatavotību. Es to pieņemu, jo tā ir mana izvēle, ka visa dzīve, arī brīvais laiks, grozās ap basketbolu.

– Daži izvēlas komandu sporta veidus, citi – individuālos.

– Komandu sporta veids ir daudz sarežģītāks, tajā visiem spēlētājiem laukumā jāstrādā kā vienotam mehānismam. Tieši no tā atkarīgs rezultāts. Labs piemērs ir Cēsu komanda, kurā sezonas sākumā bija savāktas daudzas amerikānietes, bet spēle negāja, jo trūka šīs kopības sajūtas laukumā. Komanda patiesībā ir smalks mehānisms, tas nav tā, ka saiet kopā labi spēlētāji un nu tik bliezīs. Komandu sportā ir cits atbildības līmenis pret komandas biedriem, pret darbu treniņos, jo tu nedari tikai sev, bet visai komandai. Ja zaudē, zaudē komanda, nevis viens tās spēlētājs.

– Daudz nosaka arī cilvēciskās attiecības?

– Nenoliedzami, jo nevar būt tā, ka, lūk, tā spēlētāja nav mana draudzene, viņai piespēli nedošu. Slikti, ja sezonas laikā notiek bieža spēlētāju maiņa, jo ienācējām vajadzīgs laiks, lai iespēlētos, lai rastos komandas izjūta. Tāpēc komandai, kas vairākas sezonas spēlē kopā, ir labāks sniegums, nekā no jauna izveidotai, pat ja tajā savāktas augstāka līmeņa spēlētājas. Jo ilgāk kopā trenējies, jo labāk otru iepazīsti, arī tīri cilvēciski, kas ir ļoti svarīgi. Tad viena otru saprot no pusvārda, no skatiena, no žesta.

– Tev, cēsniecei, svarīgi spēlēt Cēsu komandā. Vai profesionālim vieta ir mazsvarīga?

– Ir svarīgi, kādā komandā nonāc, patiesībā no tā atkarīgs viss. Man nonākšana dzimtā pilsētā bija liels pluss, jo te ir manas mājas, mana pirmā komanda. Sezona Cēsu komandā bija labākā iespēja pēc traumas atgriezties basketbolā. Es zinu apkārtējos, viņi zina mani, pazīstu šo pilsētu. Nekādi blakus faktori netraucē, varu sevi veltīt tikai un vienīgi spēlei. Meitenes stāstījušas, ka ārzemēs sākumā ir grūti, jo nezini, kāds būs treneris, kā komandas biedrenes tevi uzņems, kā sakārtosies sadzīve. Šie ikdienas sīkumi ietekmē sniegumu laukumā.

– Tas, ka tribīnēs daudz savējo, neuzliek lielāku atbildību?

– Tā ir. It kā jocīgi, tie taču savi skatītāji, bet zinu, ka viņi ir prasīgi pret saviem spēlētājiem. Un, protams, arī spēlētājam gribas parādīt iespējami labāku sniegumu, bet ne vienmēr tas izdodas. Tomēr ticu, ka skatītājs mīl savus spēlētājus, un Cēsu līdzjutēji to apliecināja vislabāk. Te ir fantastisks atbalsts, neko labāku pat nevar vēlēties.

– Kādas ir sajūtas, spēlējot pārpildītā sporta zālē?

– Neaprakstāmas. Spēlējot nav laika skatīties apkārt, bet, nonākot malā uz maiņu, pamet skatienu tribīnēs un redzi, ka tur nav brīvu vietu, ka viss pilns ar cilvēkiem. Šo atbalstu jūt arī laukumā. Kad gūsti grozu, gaviles tādas, ka liekas, tās saspiedīs, ka laukums kļūst arvien šaurāks un šaurāks. Zālē rodas tādas īpašas vibrācijas, kas lieliski palīdz.

Toties, kad aizbrauc uz citu pilsētu un zālē valda klusums, jo skatītāju nav, ir tāda nepierasta situācija.

– Ko nozīmē saņemt uzaicinājumu spēlēt Latvijas izlasē? – Tikt izlasē ir īpašs pagodinājums, tad saproti, ka ieguldītais darbs atmaksājies. Būt izlasē ir augstākais, ko nacionālajā līmenī var sasniegt, domāju, ka jebkurai spēlētājai tas ir gods. Lai arī par vietu izlasē ir konkurence, attiecības starp spēlētājām ir labas, jo meitenes saprot, ka izlase – tas ir kaut kas īpašs. Šajā treniņu ciklā varu paaugstināt arī savu spēles līmeni, jo atbrauc Anete Jēkabsone – Žogota, Guna Baško un citas Eiropas klubos spēlējošās, no kurām varam mācīties.

– Savās mājās sienas palīdzēs?

– Noteikti, jo Latvijas sieviešu izlase ieguvusi lielas līdzjutēju simpātijas. Taču spēlēšanai savā laukumā ir ne tikai pozitīvs aspekts, bet arī atbildības smagums spēlētājām un treneriem. Saprotam atbildību savu līdzjutēju priekšā, nedrīkstam viņus pievilt.

Izlase pierādījusi, ka var cīnīties līdzvērtīgi ar Eiropas spēcīgākajām komandām, tas ļoti svarīgi spēlētāju pašapziņai. Eiropas grandi – Francija, Spānija, Krievija – ar mums rēķinās, tas ir liels pagodinājums.

– Sieviešu basketbols valstī ir uz viļņa, vismaz Cēsīs.

– Jā, Cēsis tiešām uztur īpašu gaisotni Latvijas sieviešu basketbolā. Ja nebūtu izveidojusies spēcīga komanda Cēsīs, Latvijas sieviešu basketbola līga jau agrāk būtu pagrimusi. Cēsnieki izmainīja priekšstatus par to, ka viss notiek tikai Rīgā, pierādot, ka arī mazpilsētā bez valsts atbalsta var izveidot augsta līmeņa komandu, kas spēj spēlēt Eiropā.

Cēsu komandas sniegumam vajadzēja kalpot par īpašu stimulu nākt un darboties jaunajām spēlētājām, taču jāatzīst, ka trūkst labu treneru, kuri strādātu ar jaunajām basketbolistēm. Nav pārliecības, ka aug laba un spēcīga maiņa.

– Latvijas izlases tēls radīts tāds sievišķīgs.

– Svarīgi parādīt spēlētājas ne tikai kā sportistes, jo esam arī sievišķīgas sievietes. Dažs varbūt pat tālāk par sportu neaizdomājas, bet mums dzīvē ir arī kaut kas vairāk, ne tikai bumba. Parādot šo sievišķīgo pusi, varbūt spēsim basketbolā ieinteresēt arī tos, kam sports ikdienā nav pirmajā vietā.

– Pirms došanās laukumā spēlētājas paskatās spogulī?

– Meitenēm jau vienmēr jāizskatās labi, bet acis neviena pārspīlēti nekrāso, ēnas neliek un lūpas nekrāso. Savs laiks pucēties, savs laiks cīnīties vaiga sviedros.

– Kādi ir plusi un mīnusi profesionālajā basketbolā?

– Galvenais pluss, ka sports ļoti audzina raksturu, gribasspēku, mērķtiecību, brīžos, kad liekas, ka neko vairs nevari, tu tomēr vēl vari. Šī iekšējā pārliecība ļoti palīdz tikt vieglāk pāri problēmām arī citās jomās.

Mīnuss – nav citas dzīves ārpus profesionālā sporta. Grūti uzturēt attiecības, jo pēc spēles vai treniņiem atnāc noguris un negribi iet tusēties. Tad arī otram jābūt ar tieši tādām interesēm, lai spētu pielāgoties un izprast. Sportista dzīve ir viena liela pielāgošanās. Sezona turpinās astoņus mēnešus, tad vēl, iespējams, spēlēšana izlasē, un tikai kādi divi mēneši ir nosacīti brīvais laiks. Bet tajā vēl jāpaspēj noslēgt līgumu nākamajai sezonai un sagatavoties tai, tāpēc tīri atpūtai ir vien kādas trīs nedēļas.

– Latvijas basketbols virzās pa pareizo ceļu?

– Ja gribam, lai arī pēc gadiem valstī būtu spēcīgi spēlētāji, jāsper solis tālāk. Jāveido basketbola akadēmija, kur visiem jautājumiem pieietu ļoti nopietni, kur atlasītu labākos, un tad mēs varētu būt pārliecināti, ka pēc gadiem izaugs profesionāļi.

Diemžēl jāteic, ka mums nav zinošu, mūsdienīgi domājošu treneru, kuri varētu sagatavot augsta līmeņa jaunos spēlētājus. Trenerim arī jāattīstās, jāseko līdzi jaunajam, visām niansēm. Tas ir liels mīnuss sporta skolās, kur daudzviet joprojām strādā pēc vecās, padomju skolas parauga, neinteresējoties, kas notiek citur.

Trenerim jābūt fanātiķim, kurš ieinteresēts rezultātā. Viņam jāmīl šis darbs, jābūt gatavam atdot visu saviem bērniem, komandai. Arī pati esmu domājusi par pievēršanos trenera darbam pēc aktīvo sporta gaitu beigām. Kad pati esmu bijusi pilnībā iekšā šajā procesā, vieglāk saprast bērnus, ko viņi jūt, ko domā katrā konkrētajā situācijā. Kāpēc viņš atdod piespēli tā, nevis citādāk. Viss sākas spēlētāja galvā, ja mazotnē tur visu pareizi sakārto, rezultāti neizpaliks. Protams, visam pamatā tik un tā jābūt milzīgam darbam, jo pierādījies, ka ar talantu vien virsotnes nesasniegt.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

03:00, 14. Sep, 2025

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. […]

Pagasts bez centralizētā siltuma nepaliks

03:00, 13. Sep, 2025

Rudens sākums ir laiks, kad Cēsu novada apvienību pārvaldes cītīgi gatavojas apkures sezonai, lai tā […]

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Tautas balss

Sludinājumi