Kopā ar pašas četriem bērniem Sandra Dzenīte – Cālīte aizbildnībā izaudzinājusi vēl četrus, un vēl citiem kopā ar vīru Juri Cālīti devusi patvērumu “Zvannieku mājās”, un
tagad arī savā mājā – Vaives pagasta “Vecrogās”.
Iebraucot “Vecrogās”, visapkārt rosās dažāda vecuma bērni. Kāds baro kaziņas, cits ravē, lielākie puiši gatavo aploku zirgam, mazākie plunčājas piepūšamā baseiniņā vai vizinās ar divriteņiem. Sandra pa vidu visiem. Kā vienmēr, smaidīga.
“Tā ir viena svētīga lieta, bet bezgala grūta šajos apstākļos. Laikam jau jāatzīst, ka valsts politika attiecībā uz audžu ģimenēm ir iznīcinoša,” domās dalās Sandra. Šogad apritēs deviņi gadi kopš ģimenē tika paņemts pirmais bērns aizbildnībā.
Sandras dzīvesbiedrs Juris Cālītis skaidro, ka: “Audžu ģimeņu koncepcija ir par īslaicīgu neatliekamas palīdzības sniegšanu, taču ikdienas prakse pierāda ko citu. Turklāt par valsts atvēlēto summu bērna uzturēšanai, būtu pat grūti mazo noturēt pie dzīvības. Nākas atzīt, ka valsts politika pauž pilnīgu neieinteresētību mūsu rūpju bērnu likteņos. Un, ja valstij neinteresē bērni, kas tad ir mūsu nākotne.”
Viņi skaidro, ka diemžēl izskatās, ka
situācija kļūs vēl dramatiskāka
tieši elementārākajā līmenī. Ne mazums bērnu Latvijā klīst neēduši. Cālīši saņem daudz zvanus no pilsētas, kaimiņpagastiem un dažādiem Latvijas nostūriem, cilvēki vaicā, ko darīt ar bērniem, kuri izsalkuši un
nepieskatīti klīst pa ielām. Divgadīgs bērns ubago! Garāmgājēja iedotu maizes klaipiņu nenes mājās, lai citi to neapēd. Bijis viens zvans no Bauskas puses, kur studentes uzgājušas mammīti ar mazuli, kuri dzīvo mājās bez logiem, bez bērnu gultiņas. Lupatās tērpušies. Sandra neslēpj sašutumu: “Atceros, kā pati jutos, kad ieraudzīju šīs šausmas, kādās dzīvo šie bērni. Gribējās kliegt, bet man teica, ka tas nav nekas īpašs.”
Vairāk lasiet laikrakstā “Druva”
Komentāri