8.jūnijā, Valmieras Drāmas teātra (VDT) aktrisei Ņinai Leimanei paliktu 90 gadi. Šajā datumā VDT aktieri pulcēsies Dīvala kapos Valmierā, lai atsauktu atmiņā Leimanes skatuves tēlus, nodziedātu kādu kopīgu dziesmu un atcerētos kopā pavadītus brīžus uz skatuves un ārpus tās, informēja VDT.
“Es nemīlu teātri. Teātris ir vienīgais, lielākais, kas mani ir. Man nav ģimenes, nekā man nav, un tomēr es saku: teātri nevajag mīlēt, bet vajag strādāt. Un skatuves dēļus mīt ar svētumu. Ar godbijību,” tā, rezumējot savu mūžu, “Likteņstāstos” rakstīja Leimane (1921 – 1999). Aktrise Valmieras teātrim veltīja vairāk nekā 50 radošus gadus.
Skatuves mākslas pamatus apguvusi Zeltmata kursos, jaunā aktrise strādāja Jelgavas teātrī un jau tur pierādīja savu neparasto raksturu: pati sagatavoja Katerinas lomu Aleksandra Ostrovska “Negaisā” un, kad režisors Jurijs Jurovskis ļāva viņai mēģinājumā parādīt rezultātu, izdarīja to tik labi, ka kļuva par lomas galveno tēlotāju.
Jelgavā Leimane iepazinās ar Pēteri Lūci, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem cilvēkiem un režisoriem viņas dzīvē. Reizē ar Lūci aktrise devās uz Valmieru, kad 1953.gadā Jelgavas teātris tika likvidēts. Valmieras teātris kļuva par viņas mūža skatuvi. Tikai pāris sezonas Leimane kopā ar dzīvesbiedru Artūru Petrovski spēlēja Daugavpilī.
Visai ātri izkristalizējās aktrises radošā tēma, kas jo spilgti izpaudās sadarbībā ar Pēteri Lūci – stipra, pat cieta rakstura sieviete, kas notur savās rokas ne vien savu, bet savas dzimtas un tautas likteni. To iemiesoja viņas varones Niskavuori ciklā “Marta” (1958) un Vecā saimniece (1976) Hella Vuolijoki “Akmens ligzdā”, Osiene (1965) Andreja Upīša “Zaļajā zemē” , vecmāmiņa (1984) Alehandro Kasonas “Koki mirst stāvus” u.c. Taču īpaša vieta starp šīm lomām ir Indrānu mātei partnerībā ar Pētera Lūča Indrānu tēvu (1978) Māras Ķimeles režijā un Annai (1985) Jāna Krūsvalla “Mākoņu krāsās”.
Spilgtas bijušas arī Leimanes komiskās un ekscentriskās varones: Pēterene (1968) Jēkaba Janševska “Dzimtenē”, Mikumiete (1987) Augusta Deglava “Rīgā”, meitu mājas saimniece (1995) Luidži Pirandello lugā “Seši tēli meklē autoru” un arī pēdējā loma – dullā Paulīne (1998) Vizmas Belševicas stāsta dramatizējumā.
Leimane ievilka savu noteiktu vaibstu gan Valmieras, gan visa latviešu teātra sejā. Viņas devums novērtēts ar Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1984), Bertas Rūmnieces balvu (1990) un Triju Zvaigžņu ordeni (1996).
Piemiņas pasākums Dīvala kapos Valmierā sāksies 8.jūnijā plkst.15.
LETA
Komentāri