Dziesmu svētkiem nav laika nogriežņa. Atmiņās tie uzplaiksnī, gaidot nākamos, un nemaz negribas teikt – tā bija, jo Dziesmu svētki jau nekad nebeidzas.
Kultūras biedrības “Harmonija”
telpās Cēsu koru veterāni, dziedātāji, kultūras darbinieces Astrīdas Kamšas rosināti, iekārtojuši izstādi, kurai katrs atnesis kādu liecību par svētkiem. Te redzamas dažādu svētku dalībnieku identifikācijas kartes, lakatiņi, krekliņi, programmas, afišas, dziesmu grāmatas, koru skatēs iegūtie diplomi, dažādi suvenīri – krūzītes, kausi, tautu meitas. Un vairāki simti fotogrāfiju.
Izstādes atklāšanas ieskaņā koris “Wenden” ar dziesmu “Rīga dimd” ikvienu aicināja pakavēties savu Dziesmu svētku noskaņās, piedzīvojumos, emocijās. “Harmonija” aicina Dziesmu svētku dalībniekus rakstīt savus dziesmusvētku stāstus, lai tie paliek vēsturei. Arī šajā reizē koristiem stāstu netrūka, tāpat kā kopīgi dziedāto dziesmu.
Mirdzai Lībietei pirmie Dziesmu svētki bija 1948.gadā. Tad viņa, Skolotāju institūta 4.kursa studente, piedalījās Dziesmu karos Cēsīs, pēc tam Rīgā. “Cēsīs Imanta Kokara vadītais mūsu koris cīnījās ar kultūras nama kori Kārļa Ozola vadībā. Cēsīs uzvarēja viņi, bet Rīgā mēs bijām pirmie. Kāda tā bija laime! Rīdzinieki nezināja, kas tas par provinces kori.
Cēsīs stacijā
mūs sagaidīja. Imantu nesa uz rokām. Bet toreiz jau Imantu un Gido nevarēja atšķirt, bieži vien abus jauca, Gido bēga, tāpat gadījās pārpratumi,” atmiņās kavējas Mirdza Lībiete. Bet par tautastērpiem viņai ir īpaši stāsti. “Svētkos vajadzēja tautastērpus, un katrs pats tos meklēja. Kam varēja, palīdzēja vecāki, radi, man mammas māsai bija pazīstami Dailes teātrī, un viņa caur paziņām man sarunāja Lielvārdes tautas tērpu. Tas bija tik skaists! 1950.gadā
atkal bija svētki un koru kari. Cēsīs karos
ieguvām pirmo vietu. Mums bija balti tērpi,” stāsta ilggadējā “Beverīnas” dziedāja.
Kā pie tiem tikuši, ir atsevišķs stāsts. Institūta veļas pārzine Māra Buņķe un viņas vīrs, institūta galvenais grāmatvedis Aldonis, sagādājuši
vīriešu apakšbikšu audumu. Meitenes pašas pa vakariem šuvušas tērpus. Saglabājusies fotogrāfija, kurā redzams, kā
Imants Kokars darina savu tērpu. “Kad uzvarējām Rīgā, tad rīdzinieki mūs iesauca par baltajām briesmām,” ar smaidu atceras Mirdza Lībiete un uzsver, ka visos koru karos dziedātājus pārņēmusi Imanta Kokara enerģija un ticība uzvarai. Kad viņš pasmaidījis, visi sapratuši – citādi nemaz nevar būt.
Olga Radziņa piedalījusies deviņos Dziesmu svētkos un 33 gadus dziedājusi korī “Vidzeme”.
“Tas bija svētkos 1963.gadā. Visi esam uz estrādes, pamatīgi sāk līt. Leonīds Vīgners diriģē “Jāņu vakaru”. Daudziem ir lietussargi, bet nevienam neienāk prātā aiziet pie diriģenta un paturēt lietussargu viņam virs galvas.
Mūsu korī bija Milda, kura saņēma paciņas no radiem Amerikā, viņai bija liels,
skaists lietussargs. Viņa man saka: “Olga, tu esi garāka, ej, paturi diriģentam lietussargu.” Paņēmu un gāju. Turu lietussargu virs Leonīda Vīgnera un vēroju tuvumā katru viņa vaibstu, katru kustību. “Ko maunat kā govis, vajag kā cielaviņas, maigi, maigi,” atskanēja Vīgnera uzsauciens. Viņš ilgi diriģēja, bet lietus tik lija, lija. Kad dziesma beidzās,
šerpais Vīgners saņēma manu slapjo roku un nobučoja. Es biju laimīga! Pēc tam sievas tikai šausminājās, kāpēc neviens no ap
diviem tūkstošiem vīru neatnāca mani nomainīt,” savu stāstu stāstīja Olga Radziņa.
Lūk, vēl viens no viņas pūra. “Stāvam rindā un gaidām, kad būs jāiet uz estrādes. Mīcāmies pa smiltīm, pametu acis – man pie kājām liels kabatlakats, kurā kas ietīts. Paceļu – tīstoklī 500 rubļu zīmes. No pārdzīvojuma kājas notirpa, ko tādu nebiju redzējusi. Man alga bija 85 rubļi, un te tāda nauda. Pirms tam šajā vietā bija stāvējis Lāčplēša koris, bagātie lielvārdieši. Man palika bail no tās naudas, pieskrienu pie vienas sievietes no tā kora un saku: “Kāds no jūsējiem pazaudējis”. Viņa negrib ņemt. Iespiedu rokās. Un tūlīt arī bija jāiet uz estrādes. Tā arī šodien nezinu, kam tā nauda bija un kur tā palika. Tā, redz, notiek Dziesmu svētkos,” atmiņās kavējās cēsniece. Olgai Radziņai šādu emocionālu, arī joku pilnu stāstu ir daudz.
Maija Ozoliņa atceras, kā, būdama Cēsu Mūzikas vidusskolas audzēkne, dziedājusi korī kultūras namā. “Koris bija varens, vīru vien ap 40. Kā skanēja! Tā, kā mēs 1960.gadā universitātes aulā nodziedājām “Lauztās priedes”, tās nekad nav skanējušas. Tas nebija vējš, tā bija vētra. Toties tolaik bija tāda kārtība – otru dziesmu, kas korim
jāizpilda, pateica pēc pirmās nodziedāšanas. Mums bija jādzied “Tek saulīte tecēdama”, un to mēs nebijām sagatavojuši,” pastāstīja Maija Ozoliņa. No 1965.gada viņas dziesmotais ceļš savijās ar “Beverīnu”.
Līdz ar atmiņu stāstiem
Dziesmusvētku dalībnieki dziedāja “Kur tu skriesi, vanadziņi?”, “Krauklīt`s sēž ozolā”… Un visi bija vienots koris. Kā jau reizēs, kad kopā sanāk koristi un kora mūzikas cienītāji.
Izstādi “Harmonijā” varēs skatīt līdz Dziesmu svētkiem, tā aizvien tiks papildināta.
Sarmīte Feldmane
Komentāri