
“Tas nevar būt, neticu,” neviltoti iesaucās Cēsu novada pašvaldības aģentūras „Sociālais dienests” direktore Iveta Sietiņsone. Pārsteigums bija arī novada domes priekšsēdētāja Jāņa Rozenberga acīs.
Simtgadniece
Ļubova Kvjatkovska viesus sagaidīja ar smaidu sejā, moža un priecīga.
Vēlējumus viņa noklausījās, stāvot kājās, un laimīga no rokām neizlaida viesu dāvātās rozes.
Ļubova dzīvo mājiņā Dzintara ielā, ko uzcēla abi ar vīru Aleksandru. Simtgadniece te mīt kopā ar mazmeitu Jeļenu un viņas vīru Viktoru. “Esmu no Baltkrievijas. Māsa apprecēja latvieti, pārcēlās uz Rīgu. Aicināja uz Latviju, es un vēl divas māsas un brālis ieradāmies Cēsīs, un te dzīvojam jau no 1959. gada. Man te patīk,” viņa stāsta. Cēsīs aizvadīta lielākā dzīves daļa, te izaudzināta meita, tagad rūpes par vecmāmiņu uzņēmušās mazmeita Jeļena un Marina.
“Viņa no bērnības visu mūžu ir daudz strādājusi. Ģimenē bija daudz bērnu, visiem bija jāstrādā, vecāki bija zemnieki,” pastāsta mazmeita Marina un atklāj, ka arī šovasar vecmāmiņa no agra rīta līdz vēlam vakaram strādāja. Viss, kas pie mājas, ir viņas sakopts. Citiem darboties viņa nemaz neļauj. “Ziemā laiks ies lēnāk,” nosaka Ļubova.
Vecmāmiņa vienmēr bijusi ģimenes kopā turētāja. Ļubova visu mūžu bijusi mājsaimniece, kura gādājusi, lai savējie mājās labi justos, lai visi paēduši, laimīgi.
Brīvdienās viņas un Aleksandra māja vienmēr bijusi vieta, kur sanākuši radi. “Vecmāmiņas pankūkas slavē nākamās paaudzes. Un kas tā bija par dziedāšanu, kad visi sanāca,” atmiņās un arī šodienā dalās Marina un pastāsta, ka sestdien, kad radi sveikuši jubilejā, arī neizticis bez dziesmām. Vecmāmiņai dziesma ar deviņiem pantiem tāds nieks vien.
“Viņas spēks ir ģimene – brāļi, māsas, mēs, mazmeitas, mūsu četras meitas, kurām ir trīs bērni, un vēl divgadīgais mazmazmazdēls, kurš kopā ar vecākiem bija atbraucis no Anglijas, lai viņu apsveiktu. Viņa labi saprotas ar visiem un visi viņu mīl,” stāsta Marina, bet vecmāmiņa Ļubova piebilst, ka tas vislielākais prieks, kad atbrauc savējie. Mazmeita vecmāmiņai uzdāvināja gleznu ar 17 puķēm – vidū viņa, apkārt mīļie cilvēki. Mazmazmeitas dzīvo gan tepat Latvijā, gan Anglijā, Īrijā, mazmeita Jeļena arī ārzemēs, palīdz audzināt savus mazbērnus.
Vai simts gadi daudz? Mazmeitas Marina un Jeļena par tādu vecumu nebrīnās. Ļubovas vecākais brālis aizgājis dažus mēnešus pirms simtgades, otram brālim, māsai jau pāri 90. “Visi ilgdzīvotāji un optimisti,” pārliecināta Marina.
Visu mūžu Ļubova piedomājusi par to, ko ēd. “Man garšo viss, bet ar mēru. Desas gan ne, labāk īstu gaļu. Savu reizi gribas saldumus. Visam jāzina mērs,” atklāj simtgadniece.
Mazmeitas Marinas stāstītais, ka vecmāmiņa neilgi pirms jubilejas apslimusi un nācies vērsties pie ārsta, nepārsteidz, bet viņas teiktais, ka tad Ļubovai pirmoreiz analīzēm ņemtas asinis no vēnas, gan. Uz viņas medicīniskās kartītes uzrakstīts tikai vārds un uzvārds, iekšā nekā. Un analīzes bijušas labas. Lai jaunajiem tādas būtu. Jubilejas gaidīšana radījusi neparedzētu uztraukumu, tagad tas jau pāri.
“Agrāk viņa daudz lasīja. Tagad dažreiz paskatās televizoru, patīk joku raidījumi. Viņa mierā nosēdēt nevar, jākustas, kaut kas jādara,” uzsver Marina.
Dome Ļubovai Kvjatkovskai kā jau simtgadniecei uzdāvināja simt latu naudas zīmi ar Krišjāņa Barona attēlu. Sveicēji atvadījās no jubilāres, pārrunājot, cik skaists un bagāts var būt cilvēka mūžs. Ļubova visus pavadīja līdz mājas vārtiņiem. Stalta, eleganta, rozēm rokās.
Sarmīte Feldmane
Komentāri