
Tie, kuri ikdienā brauc no
Priekuļiem uz Vecpiebalgas pusi, labi zina, kur atrodas Ģūģeri. Ne katrs lasījis vai dzirdējis, ka Ģūģerkalns glabā un atklāj vēstures lappuses. Te ir senais latgaļu kapulauks.
“Latvijā aizvien strīdas, vai par šādām vietām cilvēkiem jādod plašāka informācija. Baidāmies no melnajiem arheologiem, bet viņi jau tāpat zina. Šādas vietas ir jāiekļauj tūrisma maršrutos. Bet bez papildu informācijas tās nevar atdzīvināt,” domās dalās arheoloģe Anda Vilka.
Jauniešu organizācija “Youth for City City for Youth” projekta “Autīne – Cēsis –Latvia – 900” ietvaros, kas tiek īstenots ar programmas “Jaunatne darbībā” finansiālu atbalstu, Ģūģeru kapu laukā uzstādīja informatīvu plāksni. Tajā informācija par arheoloģiskajos izrakumos atklāto, uzzināto. Ģūģeru senkapu aizsardzības izrakumos izpētīta 7500 kvadrātmetru platība. Atsegti 160 apbedījumi, 66 ugunsritu bedres, ziedojuma vieta, dobumakmens. Iegūtas 1700 senlietas. Apmetnes kultūrslānī konstatēti desmit pavardi un piecu celtņu paliekas.
Ap 20 jauniešu, kurus interesē vēsture, izzina, iepazīst to, kas ir tepat, un stāsta citiem.
“Ģūģeru kapulauks ir saistīts ar seno Autīnes pilsnovadu. Esam pārliecināti, ka te ir mūsu sarkanbaltsarkanā karoga šūpulis. Gribam, lai arī tie, kuri brauc garām, piestāj šajā vietā un to uzzina,” stāsta biedrības projektu koordinatore Terēze Elpere.
1988.gadā tika īstenots tolaik diezgan vērienīgs projekts – sāka iztaisnot
ceļa posmu. Tad arī atklājās kapulauks. Ģūģeru kapulaukā arheoloģiskie izrakumi notika līdz 1991.gadam. Tos vadīja arheoloģe Zigrīda Apala. “Tobrīd saskārās arheologu un ceļa būvētāju intereses, un vēl bija arī likums.
Mēs bijām gatavi cīnīties, bet to nevajadzēja darīt. Ceļinieki uzklausīja, ko drīkst, ko nedrīkst darīt. Ceļu neiztaisnoja,” atceras arheoloģe un turpina: “Tik daudz skaistu bronzas lietu, tik bagātīgi atradumi – tos redzot, mainījās ceļinieku attieksme. Kādudien vīri sauca arheologus, esot izrakuši kādu akmeni ar dobumu. Tas bija kultakmens. Ko ar to darīt? Saprātīgi nolēma to atstāt ceļa malā, kur tas stāv arī tagad.”
Kad arheologi darbu pabeidza,
lūdza ceļiniekus, lai viņi
uzber nelielu grantētu laukumu, kur varētu piestāt automašīnas. Viņai bija
iecere te uzstādīt informatīvo stendu. “Bija jāpaiet gadiem, lai tas notiktu,” saka Zigrīda Apala un pauž gandarījumu, ka to izdarījuši jaunieši. “Tas ir eksperiments. Redzēsim, kā sabiedrība izturēsies pret šo vietu. Uzskatu, ka cilvēkiem par tādām vietām ir jāzina.
Šis ir bagātākais kapulauks senās Autīnes pilsnovadā. Kā domā vairums pētnieku,
Sārumu kalnā varētu būt senais centrs, bet pie Sārumkalna nav kapulauka, vismaz nav atrasts. Ģūģeru kapulauks ir tuvākais. Tā kā te ir 8.-12.gadsimta apbedījumi, jābūt arī dzīvesvietām, kas nav atrastas. Varbūt, arot laukus, kaut ko atradīsim. Kad veicām izrakumus, daudz runājām ar vietējiem, bet viņi bija atturīgi, varbūt
baidījās, ka pārtrauksim kaut ko viņu darbībā. Tā nav, vajag droši dot ziņu, tikai tā mēs kļūstam bagātāki, atklājam savu vēsturi,” domās dalās arheoloģe un piebilst, ka Ģūģerkalnā labi redzams kāds paradokss – arheologu izpētītajā laukumā
saauguši koki, bet tīrumā, kas droši vien slēpj daudz nezināmā, ir pļava. “Toreiz tika noteikts, ka nedrīkst veikt
dziļaršanu, labi, ka te tikai pļauj,” vērtē Zigrīda Apala un izsaka cerību, ka reiz šeit tiks veikti izrakumi.
Ģūģeru kapulauks atrodas “Kalna Piļu” īpašumā. “Tas piederēja vecaimammai, tēvs to atguva, es mantoju un uzdāvināju māsas dēlam. Kad notika izrakumi, tēvs un māsa cītīgi sekoja līdzi. Šovasar te jaunieši rīkoja talku, domājam arī sakopt izrakumu vietu,” pastāsta Ingrīda Melbārde.
Zinātņu vēsturniekam Jānim Klētniekam ar šo vietu un apkārtni saistīta dzimtas vēsture. “No dzimtas mājām Garkalnē pa logu esmu skatījies uz “Kalna Piļām”.
Tepat dzimtās “Klētnieku”
mājas. Vēsturnieks Valdis Klētnieks daudz pētījis
dzimtas rakstus, kādi cilvēki te kādreiz dzīvojuši. Tas skaists senatnes stāsts. Kad sākās izrakumi, biju klāt,” pastāsta Jānis Klētnieks. Viņš atceras, kad 1991.gadā notika Vispasaules latviešu zinātnieku kongress, te
piestāja deviņi autobusi ar zinātniekiem. “Virsaiša kaps bija atrakts. Cilvēks ar saviem pīšļiem uzdāvina tautai tās vēsturi. Tā mums ir jāzina. Autīne ir novads, kas Latvijas vēsturē maz iepazīts, arī par izrakumiem vēl nav iznākusi monogrāfija. Tas Zigrīdai nozīmīgākais darbs, ko viņa atstājusi Latvijai vēsturei,” domās dalās zinātņu vēsturnieks un pauž pārliecību, ka autīnieši, kuri te dzīvoja, nesa
sarkanbaltsarkano karogu, tas bija viņu vietējo ļaužu pulks, kas gāja uz Rīgu.
Jānis Klētnieks par Autīni ieinteresējis brāļa meitu Sigitu, viņa iesaistīja citus. “Zīme ceļa malā mudinās cilvēkus piestāt, te viņi uzzinās
par senlaikiem,
kapu lauku.
Vēl te varētu būt kāds neliels piemiņas akmens senajiem autīniešiem. Ceļa malā ir ozols, avotiņš, kur piestāt. Te varētu būt arī karoga masts, kurā svētkos plīvotu sarkanbaltsarkans karogs. Vieta ir jāiezīmē, lai to ieraudzītu, tad var piestāt,” saka Jānis Klētnieks.
Sarmīte Feldmane
Komentāri