
Jaunpiebaldzēns Lauris Ontužāns jau piecus gadus strādā Skotijā firmā “CSP Forestry” par harvestera operatoru. Viņš savas prasmes un sakrātās zināšanas salīdzina ar Latvijas pieredzi un secina, ka ir savi plusi un savi mīnusi.
Kā stāsta Lauris, ar mežsaimniecību viņš bijis saistīts teju visu mūžu. “Jau 15 gadu vecumā sāku apgūt zināšanas par mežu apsaimniekošanu. Pirmos darbus mežā veicu kopā ar tēvu. 20 gadu vecumā aizbraucu uz Īriju, tad arī pirmoreiz sāku strādāt ar harvesteru, pēc pusgada braucu mājās. Pirms pieciem gadiem nolēmu uzsākt darba gaitas Skotijā. Strādāt ar specializēto tehniku gribētāju bija daudz, taču mana prioritāte bija angļu valodas zināšanas,” stāsta Lauris un min, ka uz ārzemēm viņš devies, protams, lai nopelnītu. Skotijā viņam visgrūtāk klājies pirmajā gadā, kad nācās dzīvot treilera mājiņā, strādāt ar lietotu tehniku, bez brīvdienām 12 stundas dienā.
L.Ontužāns patlaban dzīvo Stirlingas pilsētā. Viņš uzsver, ka angļu valodas zināšanām ir būtiska nozīme, lai atrastu darbu svešumā. “Nav taisnība, ka, piemēram, vadot
traktoru, angļu valodas zināšanas nav vajadzīgas. Šeit jāstrādā komandā, jāprot komunicēt ar cilvēkiem, tāpēc bez valodām neiztikt. Priecājos, ka strādāju kolektīvā, kur pārsvarā ir tikai skoti, tāpēc angļu valodu esmu apguvis labi. Tāpat no jauna bija jākārto traktora vadītāja tiesības, jāapgūst pirmās palīdzības kursi, jāmācās darba drošība,” zina stāstīt Lauris.
Patlaban Skotijā Lauris strādā piecas dienas nedēļā, 50 līdz 70 stundas. Savu darba dienu viņš organizē pats, galvenais, lai darbs tiktu paveikts. Tiesa, viņam nākas pielāgoties grūtākiem darba apstākļiem, jo Skotija ir kalnaina, klinšaina, tāpat nācies strādāt purvainās vietās. “Skotija ir resursiem bagāta zeme. Lauksaimniecība ir īpaši attīstīta, katrs zemes pleķītis ir apstrādāts, pat vietās, kur šķietami tas nav iespējams. Arī mežizstrādes darbi tiek organizēti augstā profesionālā līmenī. Lai gan ir atbilstoša tehnika, nākas strādāt samērā smagos darba apstākļos, jābūt lielai pieredzei. Ja Latvijā mežu masī-vi atrodas līdzenās vietās, tad Skotijā jārēķinās ar klintīm, kalniem, to slīpumiem. Turklāt jāstrādā sliktos laika apstākļos. Esmu zāģējis arī Flandersa purvā, vienā no dziļākajiem Eiropā, tas sniedzas līdz pat 150 metriem dziļumā. Tur izzāģēju 230 tūkstoši kubikmetru koksnes. Tā bija neatsverama pieredze,” stās Lauris. Viņš arī vērtē, ka Latvijas koksne ir daudzkārt vērtīgāka, tikai Skotijas papīrmalka tiek atzīta par labāku, jo šeit koksne ir samērā mīksta. Taču tādēļ tā daudz mazāk izmantojama būvmateriāliem. L.Ontužāns akcentē, ka Skotijā no koksnes tiek iegūts maksimāli iespējamais labums. Ja meža augsnes apstākļi atļauj pievest, izvest kokmateriālus augšgala krautuvē, tad no tā tiek paņemts viss.
“Papīrmalka galvenokārt tiek eksportēta. Palešu, dažādu stabu sortimentu pieprasa zemnieki. Tikai neliela daļa, procenti 20, zāģbaļķu tiek realizēta iekšējā tirgū būvniecības vajadzībām,” klāsta Lauris un turpina: “Zarus sapakojam trīs metrus garās pakās. Tos ved uz rūpnīcu un izmanto kā kurināmo. Šķeldu gan neražo. Citā gadījumā, ja mežā nevar pārvietoties ar tehniku, tad visi zari tiek guldīti zem riteņiem, proti, pievešanas ceļos.”
Kā saka Lauris, viņam pašapziņa neatļautu strādāt fermā vai fabrikā. ”Priecājos, ka strādāju specializētu profesionālu darbu ar pietiekami labu atalgojumu. Latvijā es tādu atalgojumu, braucot ar traktoru, nesaņemtu,” papildina L.Ontužāns un piebilst, ka arī Latvijā var nopelnīt, taču no pieredzes zina, ka lielākās problēmas daudzās darbavietās ir ar algas izmaksu.
Viņš arī stāsta, ka dzīvošana Skotijā ir dārga, nodokļi lieli, taču tajā pašā laikā nopelnīt un iekrāt arī var. Kā lielu trūkumu viņš min sociālo aprūpi. Tiem, kas strādā un saņem pietiekami lielu atalgojumu, par veselības aprūpi ir jādomā pašiem. ”Maksāju sociālās iemaksas katru mēnesi, tajā pašā laikā eju pie ģimenes ārsta, kurš nemaz nav ieinteresēts palīdzēt. Tāpat, ja gadā ienākumi pārsniedz zināmu summu, tad nevaru pat rēķināties ar apmaksātu zobārsta apmeklējumu. Esmu sapratis, ka Skotijā valsts vairāk domā par atbalstu cilvēkiem, kam zemi ienākumi. Tiem, kas pelna pietiekami, par visu jādomā pašiem,” teic Lauris.
Skotijā dzīvo arī Laura ģimene – sieva Santa un divi bērni. Viņiem lielākais pārbaudījums ir kultūras atšķirības. Kā saka Lauris, skoti nav tie paši angļi, kaut gan skaitās viena valsts – Lielbritānija. Lauris saka, ka ar laiku, pieņemot kultūras atšķirības, vietējā kopienā var tīri labi iejusties, taču ilgas pēc mājām ņemot virsroku, tāpēc ģimenes plānos ir pēc pāris gadiem atgriezties Latvijā, taču, pirms to darīt, viņi vēlas būt droši, ka atgriežoties būs darbs.
Ilze Fedotova
Komentāri