
Latvijas valsts 95. gadadienas priekšvakarā jaunpiebaldziete Amanda Zariņa cēsniekus iepazīstināja ar stāstu, kā viņas mājās “Lejas Krūzes” tika atrasts Latvijas valsts karogs, ko iepriekšējie mājas saimnieki, sagriežoties politiskajam virpulim, izdomājuši nevis iznīcināt, bet slēpt. Tā lauku mājās skapī tas glabāts daudzus gadus, līdz šogad atkal ieraudzījis gaismu.
“Tas ilgus gadus klusi sapņoja par plīvošanu brīvas Latvijas karoga mastā. Pārņem aizkustinājums, cik latvieši toreiz bija gatavi riskēt dzimtenes mīlestības un patriotisma vārdā. Priecājos, ka karogs atradies šogad, Latvijas 95.gadadienas priekšvakarā,” šādus vārdus teica jaunpiebaldziete Amanda Zariņa, iepazīstinot cēsniekus ar stāstu.
Uzzinot par karogu un tā vēsturisko vērtību, arī “Druva” devās uz Jaunpiebalgu, lai uzklausītu, kā karogs atrasts. Satikām Amandas mammu Egitu Zariņu, kura pastāstīja pārsteidzošo stāstu. Viņa atzina, ka jau karoga atrašana bijis neparasts notikums, taču vēlāk uzzinātais stāsts par karoga likteni bijis vēl aizkustinošāks. “Karogu atradu nejauši, vecā skapī pārkrāmējot dažādas lietas. Paņemot karogu rokās, uzreiz nāca prātā manas tantes Skaidrītes Balodes teiktais, ka laikā, kad notikušas traģiskās vēstures lietas un nāca padomju režīms, tantes vecāki, riskējot ar ģimenes locekļu dzīvību, mēģinājuši slēpt lietas, kas simbolizē valsti. Sapratu, ka karogs būs bijusi viena no šīm slēptajām mantām,” saka E.Zariņa un stāsta, ka tolaik “Lejas Krūzes” piederējušas tantes Skaidrītes vecākiem. Viņi bijuši īsteni darba, zemes, dzimtenes un savas tautas mīlētāji un patrioti.
“Atrodot šo Ulmaņlaiku karogu, uzreiz zvanīju tantes Skaidrītes brālim Pēterim, kurš nu jau ir stipri cienījamā vecumā, lai aptaujātos, kā
karogs tika glabāts. Viņš apstiprināja, ka šis karogs patiešām esot no to laiku saimniekiem. Kā viņš stāstīja, 1934. gada 15. maijā visā Palātā (Paupos) sākuši cēli plīvot Latvijas karogi par godu Kārļa Ulmaņa nākšanai pie varas. Karogi plīvojuši visos valsts svētkos. Taču, sagriežoties politiskajam virpulim, kad 1940. gadā ienāca Sarkanā armija, šiem latviskā valstiskuma simboliem bija pienācis gals. Kā Pēteris stāstīja, ka toreiz no sākuma tas tik strikti vēl nebija traktēts, bet ātri vien piespiedu kārtā no visām šīm lietām bija jāatbrīvojas, pretējā gadījumā tā bija sevis pakļaušana lielam riskam. Bija vecāki, kas izlēma meitām no karoga brunčus šūt, jo karogu likvidēt tāpat vien roka necēlusies. Taču, spītējot riskam, Pētera un Skaidrītes vecāki nolēmuši karogu slēpt,” stāsta E.Zariņa. Viņa kopā ar Pēteri izspriedusi, ka slēpnī karogs varētu būt nogulējis apmēram 79 gadus un vēl nekad nav piedzīvojis brīvas Latvijas karoga mastu. Jaunpiebaldziete atzīst, ka pārņem aizkustinājums, saprotot, cik tolaik latvieši bija gatavi riskēt tautas, dzimtenes mīlestības un patriotisma vārdā.
Ar atrasto karogu iepazinusies arī Jaunpiebalgas novadpētniecības muzeja vadītāja Vēsma Johansone, kura apstiprina, ka karoga atrašana ir liela vērtība. “Runājot par šādiem karogiem, atceros Atmodas laiku, kad bērēs mirušajiem atdeva karogu līdzi kapā, arī padomju laikos, nedaudz
baidoties, bet slepšus šos karogus deva līdzi mirušajiem. Protams, esmu arī dzirdējusi stāstus par noslēptiem karogiem, taču vēl nevienu nebiju redzējusi,” stāsta novadpētniece. V.Johansone atzīst, ka atrastais karogs ir nestandarta formas, kas varētu nozīmēt, ka tas netika likts pie mājām tā, kā to dara tagad, bet gan vilkts mastā.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja galvenais speciālists zinātniski pētnieciskajā darbā Tālis Vigo Pumpuriņš pastāstīja, ka ik pa laikam muzejā nonāk kāds šāda veida eksponāts. Precīzu skaitu gan nosaukt nav iespējams, taču muzeja arhīvā glabājas vairāki Latvijas karogi ar vēsturisku nozīmi. “Ir dzirdēti stāsti, ka šādas vēsturiskas lietas atrod lauku māju jaunie īpašnieki, jo nolēmuši izrevidēt atstātās mantas. Tas vēlreiz apstiprina to, ka latviešiem bija tāda īpaša attieksme pret karogu. Tieši šī iemesla dēļ mēģināja karogu slēpt un saglabāt, lai to atkal kādreiz varētu pacelt mastā. Cilvēkiem tiešām bijusi liela cieņa un pietāte pret šo valstisko simbolu,” tā T.V.Pumpuriņš.
T.V.Pumpuriņš stāsta, ka ik pa laikam arhīvā glabātie karogi arī tiek izlikti izstādē, lai tos varētu aplūkot visi interesanti.
Viņš uzsver, ka par katru šādu atrasto karogu ir liels prieks un tos ir lepnums rādīt plašākai publikai.
Zane Ieviņa
Komentāri