Ar stāstu, ka viņas mājas mīlulis suņuks, visticamāk, nošauts, “Druvas” redakcijā vērsās Amatas novada Kārļu iedzīvotāja Lidija Liepiņa.
Viņa apgalvo, ka pēc medībām, kas notikušas tuvējā apkaimē, jau vairākas nedēļas pazudis viņas un kaimiņienes suns.
L. Liepiņa satraukusies stāsta, ka liktenīgajā dienā suņi aizskrēja uz tuvējo mežu, no kurienes neatgriezās.
“Mājās dzirdēju vien briesmīgus šāvienus. Domāju, mednieki mūsu mīlulīšus ir nošāvuši,” valdot satraukumu, stāsta “Kalēju” mājas saimniece. Viņa teic, ka sunīši itin bieži mēdza aizskriet līdz tuvējam mežam, taču nekad neesot plēsuši savvaļas dzīvniekus, lai izpelnītos tik smagu sodu. Turklāt nav februāris vai marts, kad meža zvēru trenkāšanā varētu vainot suņus, sakot, ka tie nobeidz ziemas novārdzinātās stirniņas.
“Esmu pilnīgā neizpratnē, jo mūsu mednieki taču pazīst katru māju, zina mūsu sunīšus, kuriem ap kaklu bija arī siksniņas. Līdz šim ne es, ne kaimiņiene neesam saņēmušas brīdinājumus vai sodus, ka mūsu suņi klaiņo un uzbrūk meža zvēriem. Ja tas tā bija, tad medniekiem vajadzēja mums to paziņot, uzlikt sodu, mēs to maksātu un risinātu šo problēmu citādi. Taču tagad ir iznācis pavisam jocīgi. Turklāt visvairāk sāp, ka suņi ir kā bezvēsts pazuduši. Izstaigājām tuvākos mežus, nevaram atrast arī suņu līķus, kurus gribētu dārzā godam apglabāt, jo gan man, gan kaimiņienei sunīši bija mīļi,” stāsta L. Liepiņa, kura saistībā ar suņu pazušanu vērsusies arī Valsts policijā.
Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Cēsu iecirkņa priekšnieks Jānis Goba “Druvai” apstiprina, ka šāds iesniegums ir saņemts, un bilst, ka patlaban tiek veikta resoriskā pārbaude un notiek apstākļu noskaidrošana. J. Goba uzsver, ka policijā iesniegumi par, iespējams, nošautiem suņiem netiek saņemti bieži, taču pa reizei gadās. Pēdējais lielākais un skaļākais strīds par to bija pirms pāris gadiem Veselavas pagastā.
Valsts meža dienesta Centrālvidzemes virsmežniecības inženieris medību jautājumos Andrejs Strods norāda, ka attiecības starp medniekiem, zemju īpašniekiem un suņu saimniekiem vienmēr ir trauslas un pie tām jāpiestrādā.
“Ierasti mednieki ir ļoti piesardzīgi, šaujot klaiņojošus suņus, tas ir tieši tādēļ, lai neizceltos nepamatotas domstarpības. Taču nevar noliegt arī, ka klaiņojoši suņi ir problēma, šo jautājumu bez risināšanas atstāt nedrīkst. Pavisam nesen Centrālvidzemes virsmežniecības teritorijā klaiņojoši suņi kādam zemniekam nokoda trušus, citviet saplēsa kazas. Tā kā cietējs no klaiņojošiem suņiem nav tikai meža dzīvnieks, bet nereti arī tuvāki vai tālāki kaimiņi. Parasti jau saimnieki saka, ka viņu suns ir mierīgs, zvērus neplosa, bet ja uz mežu dodas suņu bars, tad dzīvniekos pamostas mednieka instinkts, tie kļūst drosmīgāki,” komentē A. Strods, uzsverot, ka suņu saimniekiem ir jāuzņemas atbildība par savu mājdzīvnieku un jānodrošina, lai suņi atrastos pagalmā, māju tuvumā. Tāpat viņš bilst, lai kā arī saimnieks gribētu apgalvot, ka viņa mīlulis mežā neko sliktu nedara, to nevar zināt. Suns ir dzīvnieks, tā pastrādātos nedarbus ziemā visbiežāk redz mednieki, kuri regulāri atrod sakostas vai notrenkātas stirnas.
“Šādas situācijas ir ļoti grūti komentēt. Zināma taisnība vienmēr būs gan mednieku, gan suņa īpašnieka pusē. Uzskatu, ka abām pusēm nepieciešama sapratne un atbildības sajūta, lai mazāk būtu konfliktu,” saka Centrālvidzemes virsmežniecības inženieris medību jautājumos Andrejs Strods.
Liene Lote Grizāne
Komentāri