
Cēsu Centrālās bibliotēkas novadpētniecības literatūras lasītavā apmeklētāji iegriežas retāk nekā vispārējā lasītavā, taču darba apjoms no tā nav mazāks.
Dienas aizrit, apkopojot, sistematizējot un digitalizējot informāciju par cilvēkiem, vietām un notikumiem vēsturiskajā Cēsu rajonā, pat nedaudz iebraucot vēsturiskajā Cēsu apriņķī. Kā stāsta lasītavā, tiek fiksēts viss, kas rakstiskā veidā atrodams par šo teritoriju, tajā dzīvojošajiem cilvēkiem ne tikai “Druvā”, bet arī nacionālajos medijos. No nacionālajiem medijiem konkrētais raksts tiek izgriezts, uzlīmēts uz kartītes un datu bāzē ievadīts apraksts. Pēc tam materiāls nonāk konkrētajā mapītē noteiktā vietā plauktā.
“Šādi līmējam materiālus tikai no nacionālā līmeņa preses izdevumiem, jo tā bibliotēkā glabājas vien dažus gadus. No “Druvas” neko neizgriežam kopš 2009.gada. Līdz tam darījām to ļoti cītīgi, bet sapratām, ka tā turpināties nevar. Desmit gados izaugām no dažiem plauktiem līdz divām istabām šajā mājā. Tagad visi “Druvas” raksti tiek aprakstīti tikai elektroniski, lai viss ātri atrodams,” stāsta E. Riemere.
To, ka “Druva” sagādā lielu darba apjomu, liecina kaut vai fakts, ka pēc lasītavas datu bāzē pieejamās informācijas, piemēram, janvārī laikrakstā bijuši publicēti 350 raksti, nerēķinot īsziņas, “Hallo, Druva”, Vidzemes ziņas.
Lasītavas galvenā speciāliste Inese Jansone stāsta, ka visu korespondenču aprakstīšana ir rūpīgs darbs: “Viena neprecizitāte vārdā, uzvārdā vai kādā nosaukumā neļaus to atrast, meklējot pēc konkrētā vārda. Viena “Druvas” eksemplāra aprakstīšana aizņem visu dienu, piektdienas avīzi vienā dienā pat nevar aprakstīt. Tas turpinās vēl pirmdien. Datu bāzē tiek fiksēta visa rakstā atrodamā informācija – autors, minētie cilvēki, vietas, notikumi, kurš ko stāsta un par ko.”
Šī gada sākumā lasītavas krājumā fiksētas 2990 grāmatas un 2537 mapes. E. Riemere norāda, ka Cēsu bibliotēkā ir vislielākā novadpētniecības nodaļa starp rajonu bibliotēkām. Arī rajona pagastu bibliotēkās atrodami bagātīgi novadpētniecības fondi.
Novadpētniecības literatūras lasītavas darbinieču darba diena sākas ar nacionālās preses izlasīšanu, lai meklētu, vai rakstos nav minēts kāds novadnieks, kāda vieta, notikumi vēsturiskā rajona kontekstā. Šis darbs tiek veikts rūpīgi, to dara trīs darbinieces. Katrai sava sistēma, un nekas garām nepamanīts nepaslīd. Ja nepiefiksē viena, noteikti pamana cita.
E. Riemere norāda, ka galvenie kritēriji par cilvēkiem – dzimis, mācījies, strādājis, miris, apglabāts, dzīvo vēsturiskajā Cēsu rajonā: “Protams, visus cilvēkus nevaram zināt, ja nav minēts, ka viņš ir no šīs teritorijas. Gadās, ka tikai pēc kāda laika atklājam, ka cilvēks, par kuru medijos jau sen rakstīts, ir mūsējais. Tā bija ar finanšu ministru Andri Vilku, tikai pēc zināma laika atklājām, ka viņš nāk no Drustiem. Tagad domājam, no kura brīža mums informāciju par viņu vākt. Mums nav citas iespējas uzzināt, ka viņš novadnieks, ja viņš pats to publiski nepasaka, vai kāds cits nesniedz šādu informāciju.”
Taču netrūkst novadnieku, par kuriem savāktas daudzas mapes. Citam tas noticis ilgākā laika posmā, bet, piemēram, par Valsts prezidentu Andri Bērziņu informācija aug no dienas dienā, un prezidentūras laikā jau sakrājušās piecas mapes. Līdzīgi bijis par Aigaru Kalvīti, viņam nonākot premjera amatā. Lasītavas krājumos atrodama informācija par katru novadnieku, ja vien viņš kādreiz minēts kādā preses izdevumā. Plauktos arī grāmatas par Cēsīm, Cēsīs izdotās, kā arī tās, kuru autori ir mūsu novadnieki.
Apjomīgais krājums gūst arvien lielāku ievērību. Galvenie apmeklētāji ir skolēni, kam jāgatavo zinātniski pētnieciskie darbi par novadniekiem, vietām, notikumiem vēsturiskajā rajonā.
“Arvien aktuālāka kļūst dzimtas koku pētīšana, un cilvēki nāk interesēties, vai kaut kas nav bijis publicēts par konkrēto personu. “Druva” raksta arī par vienkāršiem ļaudīm, un cilvēki meklē, vai kāds viņu radinieks bijis minēts. Laba sadarbība ir ar muzeju, viņu speciālisti nāk meklēt informāciju, kas nav muzeja krājumos. Rakstniece Inguna Bauere, meklējot materiālus savām grāmatām, ir bieža mūsu apmeklētāja,” stāsta E. Riemere.
Līdztekus ikdienas darbam notiek visas datu bāzes digitalizācija. Elektronisko datubāzi sāka veidot 2000.gadā, bet pašreiz notiek arī līdz tam savāktās informācijas ievadīšana, lai būtu atrodama internetā. Jau tagad cilvēki tajā arvien biežāk atrod kādu noderīgu informāciju. E. Riemere stāsta, ka notikusi plaša elektroniska sarakste ar kādu Kanādā dzīvojošo mākslas speciālisti, kura gatavojusi rakstu Maskavas mākslas žurnālam. Cēsu bibliotēkas mājaslapā viņa atradusi informāciju par mākslinieku, kurš aizbraucis uz Kanādu, tur kļuvis pazīstams. Viņa atsūtījusi rakstus, kas bijuši publicēti turienes laikrakstos, cēsnieces sūtījušas to, kas atrodams bibliotēkas krājumos. Informācijas elektroniskā apmaiņa notiekot arī Latvijas robežās, lai cilvēkam no, piemēram, Kurzemes nav jābrauc uz Cēsīm.
Tiek pārkārtots arī viss esošais fonds, lai materiāli tajā viegli atrodami ikvienam bibliotēkas darbiniekam.
“Esam sev izvirzījušas lielu uzdevumu,” stāsta E. Riemere. “Līdz brīdim, kad pārcelsimies uz rekonstruēto bibliotēkas ēku, gribam visu krājumu ievadīt datu bāzē.”
Jānis Gabrāns
Komentāri