
“Urjāņos” stārķi mājvietu atraduši pagalmā elektrības staba galā. “Stārķis pie mājas bijis gandrīz vienmēr. Bija neilgs laiks, kad nebija, tad mēģināja ierīkot ligzdu uz kūts gala, neizdevās, nobruka. Tagad jau gadus 20 tā ir putnu izraudzītajā vietā,” stāsta Māra Marija Smilga, kura visu mūžu dzīvo savā dzimtajā mājā. Pa šiem gadiem gājis visādi. Ligzda elektrības stabā bijusi tik liela, ka elektriķi to nojaukuši. “Mēs pat sūdzējāmies, bet viņi tikai noteica – ja gribēs, uztaisīs jaunu ligzdu.
Stārķi atgriezās un uzbūvēja jaunu uz tā paša staba,” ar gandarījumu saka saimniece un piebilst, ka nekādi kārtīgie gan putni nav, ik
pārdienas jāsavāc tas, kas tiem nokritis zemē. Sevišķi jau pavasarī, kad atjauno ligzdu. Tad zemē gadījies atrast pat kaimiņos paņemtos cimdus, apģērba gabalus, dažādus papīrus, maisiņus. Pašu mājā gan stārķi saimniekiem noderīgās mantas ligzdā nenes.
“Daudzi brīnījušies, ka mums pie pašas mājas stārķi. Pierasts, un ir interesanti viņus vērot,” saka saimnieces mazdēls Kristaps. Viņš
izmēra, ka no mājas līdz ligzdai ir deviņi soļi. Starp māju un elektrības stabu aug egle, bērzs, priede. Tie savulaik stādīti dzimtai zīmīgās reizēs.
Katru pavasari “Urjāņu” pagalmā notiek stārķu cīņas. “Parasti cīnās divi. Vienu vasaru, kad ligzdā jau bija mazie putnēni, atlidoja trīs svešie un augstu debesīs sākās liels kautiņš. Viens palika sargāt ligzdu, otrs devās cīnīties. Tad bija kauja ligzdā. Uzbrucēji divus mazos stārķēnus izmeta pļavā. Viens palika ligzdā, tas izdzīvoja. Vecāki skraidīja pa pļavu, meklēja izmestos putnus. Ligzda bija pamatīgi papostīta,” par redzēto stāsta Kristaps un piebilst, ka dabā ir savi likumi un cilvēks tajos nevar iejaukties. “Vienu rudeni, kad citi stārķi posās prom, uz ceļa atradām vienu jauno, putns bija savainots, nelaimīgs staigāja apkārt. Zvanījām, interesējāmies, ko darīt. Nekur pretī neņēma. Mēģināju barot, raku sliekas. Diemžēl stārķis aizgāja bojā. Žēl, ka nevaram palīdzēt,” pastāsta astoņpadsmitgadīgais Kristaps.
Šovasar “Urjāņu” ligzdā stārķēnu nebūs. Pavasarī saimnieki zemē atraduši trīs olas. “Ja zina, ka neizbaros, kāds ir slims, izmet, tātad saprata, ka kārtīgus putnēnus neizaudzēs. Tā dabā ielikts,” bilst Māra Marija Smilga. Ik
pa laikam viens, savu reizi abi stārķi, atlido uz ligzdu, paklabina, parunājas ar saimniekiem un atkal aizlido.
“Vienu vasaru izšķīlās četri stārķēni, visi tika izaudzināti. Toruden mūsu pļavā bija salidošana pirms došanās prom.
Tas bija interesanti. Vairāki desmiti stārķu vienuviet. Staigā, klabina,” stāsta Kristaps.
Pavasaris “Urjāņos” tiek gaidīts arī kā stārķu atgriešanās laiks. “Mūsējie nekad nav atgriezušies agri. Pat divas nedēļas vēlāk nekā citi. Tad gan uztraucamies, kur palikuši. Bet, kad no rīta atskan klabināšana, ejam sasveicināties,” saka saimniece, bet Kristaps pastāsta, ka vecaistēvs ļoti labi saprotas ar stārķiem, klabina pretī, putni arī ieklausās un kaut ko stāsta.
Savulaik Kristaps palīdzējis stārķiem sagādāt barību. Var vien nobrīnīties, cik labi zēns sapraties ar putniem. “Saķēru vardes un metu gaisā, stārķi ķēra.
Dabā vardes nelido, bet stārķi saprata, ka barība,” smej Kristaps. Kad vecāmamma dārzā ravē, stārķi kā sargi staigā līdzās. “Vienmēr sarunājamies, viņi klabina ar knābi, es pastāstu, ko daru,” bilst Māra Marija.
“Urjāņos” stārķi iemācījušies novērtēt šlāgermūziku. “Tā kā vecaimammai tā patīk, kad strādājam pagalmā, skan “Latvijas radio 2″. Stārķi sēž ligzdā, ritmā groza galvas, klabina, šķiet, mēģina arī ritmiski kustēties. Viņi jau mums ir kā ģimenes locekļi, blakus dzīvojam, rēķināmies ar viņiem,” saka Kristaps.
Pirms pāris gadiem Kristaps ar vecotēvu sēņojot ieraudzījuši melno stārķi. “Tas bija pārsteigums. Stārķis kā stārķis, tikai melns. Neesam Līgatnē vienīgie, kuri to redzējuši,” bilst jaunietis.
Vecāmamma un mazdēls ir pārliecināti, ka nākampavasar stārķi atkal no ligzdas pie viņu mājas pasaulē aizvedīs stārķēnus. “Gan jau rudenī atlidos atvadīties, lai pavasarī atgrieztos,” saka Māra Marija Smilga.
Sarmīte Feldmane
Komentāri