Āris Zaļais Priekuļu novada Mārsnēnu pagasta “Salukalnu” mājās dzīvo vairāk nekā 20 gadu. Kopš tur uz dzīvi pārcēlusies arī viņa sieva Dina, apkārtne piedzīvojusi arvien vairāk uzlabojumu.
Kā stāsta saimnieki, viņi apmetušies gana vēsturiskā mājā. Senāk tā bijusi privātmāja, vēlāk nonākusi mežniecības īpašumā. “Laika gaitā tajā mitušas vairākas ģimenes. Kā tautā teica – mežsarga māja meža vidū. Tajā bija divi dienesta dzīvokļi. Tur dzīvoja arī mans vectēvs. Vēlāk kā mežsargs ienācu arī es. Kad radās iespēja māju privatizēt, to arī izdarīju,” stāsta Āris un norāda arī uz pagalmā esošo saimniecības ēku. Vienā pusē tajā savulaik bijis vāgūzis, otrā kūts. Tur viņa vecaistēvs turējis aitas un zirgu. Tagad
ēka atjaunota un kalpo kā malkas šķūnis un garāža.
Izkopjot apkārtni, Zaļo ģimene “Salukalnus” ir pārveidojusi gluži līdz nepazīšanai, tomēr atstājot akcentus, kas liecina par mājas vēsturi. Tie ir gan zirga pakavi, kas joprojām rotā saimniecības ēku, gan rati, kas atraduši pielietojumu pagalmā. Tagad tie tiek izmantoti skaistumam, proti, tajos iestādītas puķes.
Lai gan laika gaitā mājai uzklāts jauns jumts, tā ir saglabājusi savu “dvēseli”, koka guļbūves konstrukcijas. Kokam “Salukalnos” ir īpaša nozīme, jo ap māju ieklāts koka bruģis. Šādu segumu parasti ierīko atpūtas laukumos, laukumos pie pirtīm vai terasēm, jo koks kā materiāls ir patīkamāks staigāšanai ar basām kājām nekā akmens. Arī Dinas un Āra mājās koka bruģa celiņš ved no mājā ierīkotās pirts līdz
āra baseinam, kurā patīkami atvēsināties pēc pēršanās.
“Salukalni” nosaukumu māja nav guvusi
nejauši, tā atrodas tādā kā uzkalniņā. “Lai no kuras puses pie mums brauktu – Mārsnēniem vai Raunas – jāuzbrauc uzkalniņā,” min Āris un piebilst, ka viņam patīk šī vieta, kas atrodas pagasta nomalē, tuvumā ir tikai vieni kaimiņi.
Ierodoties “Salukalnos”, pirmais, kas piesaista uzmanību, ir siena zārdi ceļa malā. Ne visur tos var ieraudzīt, jo tagad skaitās moderni
tīt ruļļus. Tādēļ šādas rūpīgi sakrautas siena gubas piešķir sētai īpašu lauku šarmu. Siena zārdus par ļoti labiem atzinusi arī kucīte Šeila, kurai gan ir
pašai sava būdiņa, tomēr izrādās, siena kaudzē suns
jūtas daudz labāk. “Defektu pārvērtām par efektu. Šovasar zāle aug ļoti strauji. Pļāvām zālāju. Sienu likām zārdos. Būs ar ko mieloties kā dambriežiem, tā trušiem”, skaidro Āris un saka, ka truši un dambrieži galvenokārt tiek audzēti savam priekam. Pavisam ganāmpulkā patlaban ir 14 dambrieži, trušu skaitu gan precīzi nezinot nosaukt pat paši saimnieki. Nevar noliegt, ka trušu dārzs un
dambriežu aploks brīnišķīgi iederas, radot arvien ainaviskāku vidi.
Saimnieks Āris ikdienā nodarbojas ar mežkopību, kā arī pievēršas tirdzniecībai, savukārt Dina katru nedēļu brauc uz darbu Siguldā, kur strādā notariātā. “Pilsētā gan uz vietas ilgi nevarētu dzīvot. Pirmdien agri no rīta aizbraucu, piektdien jau atpakaļ. Ir dienas, kad atbraucu no darba, apsēžos mauriņā un vienkārši no visa atslēdzos. Lauku vide – klusums un miers- pati par sevi rada tādu stāvokli, lai negācijas un smagums uzreiz būtu nost no pleciem. Ja darba diena jāpavada birojā, tad lauki ir vislabākā atpūta,” par saikni ar laukiem stāsta Dina.
“Salukalni” var lepoties ar skaisti izkopto puķu dobi, gaumīgi ierīkoto verandu-lapeni pašā mājas priekšā, sakņu dārzu un ogulājiem. “Druva” pie siltumnīcām pamana arī daudzus tūju stādiņus, citu citam blakus. Saimnieki stāsta, ka tas ir tāds pagaidu variants. Tūjas būs paredzētas pārvešanai uz citurieni. “Nopirkām stādus par izdevīgu cenu. Lai neaizietu postā, bija jāstāda. Kad pienāks laiks, tad vedīsim stādus paziņām,” piekodina Dina.
Vasaras vidū pagalmā zied peonijas, ķeizarkroņi. Pie mājām – puķes iekaramos podos. Krāšņumam dobēs aug hostas, papardes un košumkrūmi. Turpat redzams arī grils, kas vasarā visai bieži tiek izmantots. “Man nav tādu īpašo puķu. Parasti braucam uz vietējām stādaudzētavām, skatāmies, kas patīk, to arī pērkam,” saka Dina un teic, ka pie idejām, ko un kā darīt, nonāk kopīgi apspriežoties. Citreiz gan saimnieku domas daloties, taču, ja atrasts kopsaucējs, rezultāts vienmēr bijis iepriecinošs. Kad ir laiks, tad palīgā atbrauc arī bērni. Dina smej, ka tie gan
naskāki ir uz ražas novākšanas laiku, ne uz sēšanu vai ravēšanu. “Viss prasa darbu, tādēļ cenšamies tikt galā ar to, kas ir. Pavisam kopā jāapsaimnieko teju 13 hektāri zemes. Pa dienu abi esam prom no mājām, tāpēc rēķināmies ar to, cik varam pagūt. Priecājamies, ka pie mums atbrauc ciemiņi, ka arī viņi novērtē lauku gaisu un ekoloģisko vidi,” teic mārsnēniete.
Ilze Fedotova
Komentāri