Svētdiena, 5. oktobris
Vārda dienas: Amālija, Amēlija

Ievilinājusi iespēju zeme

Druva
Img 0038

Lielo vasaras karstumu Latvijā Inga un Kristīne nesagaidīja, viņas jau ir mājās – Amerikā, Atlantā. Jā, mājās, kaut abas ir veselavietes, sarunā Latvija vairs nesaistās ar mājām.

Dzīves ceļi māsas aizveduši pasaulē, kaut tāds nebija ne mērķis, ne sapņi. Kristīnes Pudoginas vārds pirms gadiem bieži bija lasāms starp labākajiem kamaniņbraucējiem. “Studēju Sporta akadēmijā, bija sapnis par sportu, trenera darbu. Tieši pirms olimpiādes dabūju traumu. Līdz tam dzīvē nekas nebija svarīgāks par sportu. Pārvilku svītru. Gribēju sākt pilnīgi ko citu un ar vienu mugursomu aizbraucu uz Angliju, internetā atradu darbu kafejnīcā, vēlāk kļuvu par menedžeri, mācījos angļu valodu,” par notikumiem pirms deviņiem gadiem stāsta

Kristīne.

Inga, nepabeigusi studijas Sporta akadēmijā, kur gribēja kļūt par slēpošanas treneri, vasarā ar draudzeni Eviju aizbrauca uz Ameriku. Pamācīties angļu valodu. Tā jau 14 gadus dzīvo tur.

“Pabeidzu masāžas skolu, patika darbs. Tad sāku darīt to, kas man patīk, un tas kļuva par manu un Evijas biznesu,” ar smaidu atminas Inga. Jau astoņus gadus viņa gatavo somas, makus, rotas, šalles. “Esmu kļuvusi rokdarbniece – kaklarotas, somas, zīmēju arī uzdrukas krekliem. Nopērku koka dēlīšus, sadalu mazos gabaliņos, nokrāsoju un izduru caurumiņu, lai var iekārt diegā

– rota gatava. Maki, somas, šalles top no veca apģērba. “Cilvēkiem patīk oriģināli roku darbi. Tiem, kam ir nauda, novērtē arī to, ka tie izgatavoti no tā, ko metam ārā. Vecu bikšu kabata labi der arī par kabatu somai. Brīnišķīgas šalles iznāk no veciem džemperiem. Kaimiņi zina, ka veco apģērbu izmantojam, bieži vien noliek maisus pie durvīm,” pastāsta Inga un piebilst, ka Latvijā otrreizējās izejvielas nav vērtība, labāk izmet, sadedzina.

Ingai un Evijai ir sava firma, pagaidām viņas algo vienu darbinieci. Darbi sadalīti, katra dara to, kas labāk patīk un padodas. Izgatavoto Inga tirgo tirdziņos un internetā. “Pašām pārdot ir izdevīgāk. Ja tirdziņā vairāki tūkstoši cilvēku noiet garām, viss tiek nopirkts. Veikalā jāgaida, kamēr pārdos,” vērtē Inga. Pa tirdziņiem viņa izbraukājusi teju visu Ameriku. Kur gaidāmi lielāki pasākumi, turp dodas, reizē arī iepazīst plašo zemi. Ziemassvētku laikā Inga ir Ņujorkā, īrē dzīvokli un tirgojas tirdziņā. “Tas ir gada lielākais pasākums. Cilvēku ļoti daudz,” bilst rokdarbniece.

Kristīne vairākkārt brauca ciemos pie māsas, līdz saprata, ka arī gribētu dzīvot Atlantā. “Anglijā nebija slikti, bet tur cilvēki ir drūmi, laiks tik bieži apmācies, Atlantā visi smaidīgi, saulains,” izvēli raksturo Kristīne. Viņa strādā par viesmīli eiropiešu restorānā. “Dzirdu, cik stundu cilvēki Latvijā strādā, mums noteikts darba laiks. Latvijā viesmīļa darbs nav īpaši novērtēts, Amerikā tas ir normāls darbs,” bilst Kristīne.

Ar dzīvi Amerikā māsas ir apmierinātas, abas īrē dzīvokļus. Inga gan nākotnē tā kā domā par došanos uz Ņujorku, bet tur dzīvošana ir krietni dārgāka.

“Amerika tiešām ir iespēju zeme, kā par to saka, te cilvēki pieņem, ja tu kaut ko sāc, uzmundrina, nevis noliedz vai izsakās neticīgi,” pārliecinājusies Inga, bet

Kristīne piebilst: “Te nav stresa, Latvijā visi ir daudz saspringtāki, var redzēt, ka cilvēki nejūtas brīvi. Amerikā, neatkarīgi no vecuma, visi ir smaidīgi, laimīgi.”

Pēdējos gados Inga un Kristīne ik vasaru brauc pie vecākiem uz Latviju. Kamēr Inga iedzīvojās Amerikā, viņa vairākus gadus nebija Latvijā.

“Te viss ir ļoti mainījies. Daudz veikalu, ir daudz tūristu, Cēsis arī sakoptas. Kāda izskatās Veselavas muiža! Ja vēl atjaunotu pienotavu,” ar prieku balsī saka Inga un uzreiz vērtē – lai te kaut ko izveidotu, daudz jāiegulda, bet cilvēku ir par maz, lai varētu pelnīt.

Māsas regulāri seko līdzi visam, kas notiek Latvijā. Kad sazvanās ar mammu un tēti, viņi izstāsta citus jaunumus. Kad Latvijas izlase hokejā spēlēja ar Ameriku, abas, protams, juta līdzi mūsējiem. “Gribas, lai Latvija uzvar, Amerika tik daudz kur vinnē,” saka Kristīne, bet Inga pastāsta:

“Spēli skatījāmies kopā ar amerikāņiem, viņi sākumā nesaprata, kā varam priecāties, kad pretinieks gūst vārtus. No sporta ļoti daudzi uzzina par Latviju. Kaimiņi zina, ka esam latvietes, tie, kuri ceļo, zina, kur tāda Latvija atrodas. Arī Rīga kā kultūras galvaspilsēta izskan. Ir draugi, kuri grib braukt uz Latviju, vairāki te jau bijuši. Līdzi neņemam, jo gribam atpūsties pie vecākiem, nevis atvaļinājumā kādam izrādīt Latviju.”

Pirmajos gados Amerikā Inga meklēja kontaktus ar tautiešiem. Atlantā latviešu ir maz. “Pa četriem gadiem restorānā bija ienākuši divi tūristi no Latvijas,” bilst Kristīne. Abām dzīvošanai Amerikā ir zaļās kartes. Kristīnei nebija problēmu to ātri iegūt, Ingai gan pagāja ilgs laiks, bija jāiet uz daudzām intervijām. “Tāda kārtība,” nosaka Kristīne.

Māsu vecāki Lauma un Aleksandrs atzīst, ka pirmajās ciemošanās reizēs Ingas valodā bijis jūtams svešs akcents, bet, kad ilgāk padzīvo mājās, tas pazūd. Sarunā māsas atklāj, ka aizvien biežāk arī savā starpā runā angliski, nevis latviski. “Pašas to nejūtam. Šķiet, ka tajā vidē angliski vieglāk izteikties. Protams, ja gribam, lai citi nesaprot, runājam latviski. Es pat sapņoju angliski, bet Latvijā sevi pieķēru, ka domāju latviski. Vide ietekmē, cilvēki, arī viss apkārt,” domās dalās Inga.

Kristīne un Inga nav aizmirsušas savu kādreizējo sirdslietu – sportu. Ikdienas plānojumā abām ir sporta zāles apmeklējums, peldēšana, pastaigas pa parku.

“Sarunājam un brīvdienās aizbraucam uz okeānu. Tur var labi un aktīvi atpūsties,” saka Inga.

Māsas atzīst, ka Latvijā pārāk daudz ēdot gaļu. “Vairs neesam pieradušas.

Ēdam salātus, zupas, visu pašas gatavojam. Daudz ēdam svaigus dārzeņus, pupas, zirņus, zaļumus,” pastāsta Kristīne un atzīst, ka, domājot par Latviju, pietrūkst kāpostu tīteņu, biezpiena, arī kartupeļi te garšojot citādi. Uz Ameriku viņas aizvedīs Rīgas Melno upeņu balzamu, pelēkos zirņus, rupjmaizi. “Amerikā nav kārtīgas žāvētas gaļas, bet to nevedīsim,” piebilst Kristīne.

Ingai darāmais saplānots jau ilgu laiku uz priekšu. Viņa uzreiz neatgriezās Amerikā, bet aizbrauca uz Spāniju. “Tā ir tik tuvu. Katru vasaru gribu ko jaunu apskatīt. Pērn biju Itālijā,” pastāsta Inga, bet Kristīne atklāj, ka viņā nav ceļotāju gara, labprāt dzīvo pa māju.

“Nākamvasar, jūlijā, kad Atlantā ir karsts, atkal brauksim uz Latviju,” uzsver Inga, bet Kristīne ar pārliecību saka: “Gan jau atkal Cēsīs, Veselavā būs kas jauns.”

Sarmīte Feldmane

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

03:00, 14. Sep, 2025

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. […]

Pagasts bez centralizētā siltuma nepaliks

03:00, 13. Sep, 2025

Rudens sākums ir laiks, kad Cēsu novada apvienību pārvaldes cītīgi gatavojas apkures sezonai, lai tā […]

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Tautas balss

Sludinājumi