Apkārt “Lieplejām” arī pēc rudens salnām zied puķes. Saimniece Anna Rudzīte bēdājas par eņģeļtaurēm, kaut nosegtas, tās tomēr apsalušas un šovasar tā īsti nav paguvušas izziedēt. Rozes gan aizvien zied, tām nekas nav skādējis.
Annai dienas paiet raitā solī, darāmā nekad netrūkst. Viņai kūtiņā divas govis, arī vistas. “Govs nosaka dienas režīmu. Gribētos aizbraukt kādā ekskursijā, bet uz visu dienu nevaru. Lopi tura pie mājas. Bet, ja to nebūtu, nezinu, ko darītu. Vai sliktā laikā ietu ārā? Bet pie govs jāiet, nevar gulēt gultā,” domās dalās vaivēniete un arī atzīst, ka gotiņa visos laikos lauciniekiem bijusi liels atspaids. “Ja man būtu tikai pensija, ar mašīnu braukt nevarētu, degvielai pietrūktu, jo nodokļi taču jāsamaksā,” bilst Anna. Viņa priecājas, ka bērniem un mazbērniem garšo piens, viņas gatavotais biezpiens, sviests. Jaunā paaudze pat negrib dzirdēt, ka varētu to visu pirkt veikalā. Anna pati tiek ar visu galā, nav jālūdz kādam palīdzēt. Tikai vēl vienos kaimiņos tura pāris govis, citi laukos to vairs nedara.
Pirms gadiem “Lieplejās” bijušas pat sešas slaucamas govis. Anna atzīst, ka tad bijis “krampis” un bez bēdām ar visu
tikusi galā. Savulaik viņas ceļš uz laukiem nebūt nav tik romantisks un gaišs. Abi ar vīru Cēsīs strādāja “Latkozhozprojekt”, viņa bija grāmatvede, arhivāre, dzīvesbiedrs sektora vadītājs. Sākoties pārmaiņām, vienā dienā abi palika bez darba. “Labi, ka bija, kurp doties, te dzīvoja tēvs un brālis. Pāris gadus līdz manai pensijai dzīvojām tikai no tēva pensijas. Kā gaidījām, kad atnesīsies govs un būs vismaz kāds atspaids.
Tā, lūk, dzīvē visādi gājis,” pasmaida Anna un atmiņās atsauc vēl gadus tālāk. “Šķiet, tagad jauniešiem dzīve neinteresantāka. Mums nebija televizoru, arī telefonu. Kad bijām jauni un vējš galvā, kādas tik nedarījām dullības, ko tik nespējām izdarīt. Tolaik jaunie un vecie gāja kopā. Ar smagajām, vaļējām mašīnām braucām uz
kora mēģinājumiem Priekuļos. Mans tētis arī brauca. Pagastā spēlējām teātri, braucām ekskursijās,” domās dalās Anna Rudzīte un atzīst, ka nekas nespēj sagādāt tādu prieku kā mazbērni un mazmazbērni. Anna stāsta, ka pusotru gadu vecajai mazmazmeitai noadījusi jaciņu, ka mazdēlam patīk viņas adītajās vilnas zeķēs riņķot pa istabu, bet vedekla priecājusies par tamborētu jaciņu.
“Ziemā bez rokdarbiem nevaru,” bilst Anna. Viņai ļoti paticis, kad pagasta sieviešu klubs rīkojis dažādu rokdarbu nodarbības. “Tapojām, pērļojām, piespraudes gatavojām. Tas bija interesanti, un bija jaukas dāvanas. Gribētos vēl kaut ko pamācīties. Tagad klubā atsākusies vingrošana, bet man tumsā nepatīk braukt. Vaivē dzīve kļūst aktīvāka,”
atzīst vaivēniete.
“Lieplejās” gan gadu desmitos nekas īpaši nav mainījies. Anna smej, ka ne tikai tēvs un māte tās cēluši, arī viņa, jo dzīvot iegājuši decembrī, bet janvārī piedzimusi Anna. Netālu ir
Lieppurvs, tā arī mājai vārds radies. “Atceros, kā vecaistēvs, zāles deķī ietītu, no meža atnesa ozoliņu kā spīles kātu un iestādīja. Tagad tas varens koks,” atminas Anna un pastāsta, ka šopavasar piedzīvojusi lielu brīnumu, jo ozols dziedājis. “Tas sanēja, bija bišu pilns. To pirmoreiz dzirdēju, kad ar vīramāti bijām Raunas kapsētā. Šķita, ka visas pagasta bites salidojušas kapsētas ozolos. Domāju, ka šoruden būs daudz zīļu, bet nekā,” stāsta “Liepleju” saimniece.
Viņas
bišu dravā ir četras saimes. Citi klāt neiet, bet medus visiem garšo. “Pašiem pietiek,” bilst Anna un ar lepnumu uzsver, ka viņas
pārziņā ir lopkopība un biškopība, bet par puķēm un dārzu rūpējas vedekla.
“Dzīvē ir daudz interesanta, un gribas vēl ne mazums, ko izdarīt. Pēdējos gados mēs pārāk izlaidīgi dzīvojam, pieraduši, ka viss ir. Ja negribu strādāt, citi iedos, tāda domāšana man nav saprotama, ko tādu gan nevarētu atļauties. Ja vien cilvēkam ir gribasspēks un vēlēšanās, tad var izdarīt daudz,” saka Anna Rudzīte. Viņai sagaidījusi vēl tikai 75 rudeņus.
Sarmīte feldmane
Komentāri