Dzīvnieku kapsēta Cēsīs atklāta 2005. gada 5.augustā, taču pirmais apbedījums tika veikts jau 2003. gada septembrī. Šobrīd 3000 kvadrātmetru platībā ir 354 apbedījumi. Šī ir Latvijā vienīgā dzīvnieku kapsēta, kas pieder pašvaldībai. Kapsēta Pierīgā, Babītes novadā, ir privāta.
Dzīvnieku kapsētu nolēma izveidot Cēsu novada pašvaldības Komunālā nodaļa. Komunālās nodaļas komunālinženiere A.Bukeja stāsta: “Nebija jau izejas. Pirms 20 gadiem Priekuļu pagasta teritorijā, aiz Meža kapiem, sieviete apbedīja savu sunīti un uzstādīja pieminekli. Apkārt sāka veidoties nelegāla kapsēta. Krājās arī atkritumi – nav zināms, kas tos veda. Zemes īpašniece nebija apmierināta, ka viņas teritorijā bez ziņas apbedī dzīvnieciņus, un nāca sūdzēties uz pašvaldību. Tā mēs sākām. Attīstības nodaļa atrada skaistu vietu pašvaldībai piederošā zemes gabalā, un arī nepieciešamie dokumenti ir nokārtoti.”
Dzīvnieku kapsēta paredzēta kā vietējo iedzīvotāju mīluļu atdusas vieta, tomēr reizēm zvanot cilvēki, piemēram, no Siguldas vai Valmieras novada, kā arī tuvējiem pagastiem. Anita saka, ka tādu nav daudz, taču, ja gadās, esot grūti atteikt, taču šī ir Cēsu novada pašvaldībai piederoša kapsēta, kurai jau tagad bijusi nepieciešamība paplašināties. Nožogotajai teritorijai blakus šim mērķim paredzēta un pilsētas plānā iezīmēta vēl 3000 kvadrātmetru liela platība, kas arī pieder Cēsu novada pašvaldībai.
Lai pieteiktu vietu dzīvnieku kapsētā, ir jāzvana uz Komunālo nodaļu, jo apbedījumu vietas tiek atzīmētas plānā.
Cilvēki šeit pārsvarā apglabājot suņus un kaķus, bet esot arī jūrascūciņas, divas zivtiņas, trusīši, kāmītis, kā arī baltais gulbis no Cēsu Pils parka. Cēsu pilsētas Mākslas skolas direktors Vilnis Kļaviņš no koka izveidojis pieminekli ar domu – gulbītis ir peldējis un iesalis stikla kristāliņos. Anita Bukeja stāsta, ka baltais gulbis esot bijis slims – tam ļimis kakls. Viņa dzirdējusi nostāstus, ka gulbji mīlot tikai vienu reizi savā mūžā. Ja savu mīlestību pazaudējot, tad tie uzlidojot augstu gaisā, sakļaujot spārnus un krītot zemē. Anita atzīst, ka šis varētu būt bijis tas gadījums, jo ar gulbīti nelaime notikusi pēkšņi.
Anita pastāsta arī par divām citām kapu kopiņām. Vienā no tām kāds jūrnieks, ārzemju latvietis, esot apglabājis Venecuēlā atrastu sunīti, kuru nosaucis par Duksi. Duksis 12 gadus saimniekam līdzi ceļojis pa jūrām. Jūrnieks izlēmis uzticamo mīluli apbedīt dzimtenē. Kādā citā kapa vietā sieviete guldījusi kaķīti un divus sunīšus, jo pēkšņi bijusi jāmaina dzīvesvieta, un dzīvnieciņi iemidzināti. Saimniecei vēl joprojām esot grūti pieņemt notikušo.
Dzīvnieku kapsētas teritorija tiek regulāri uzkopta, uz celiņiem bērtas šķembas. Cilvēki paši liek piemineklīšus un mīluļu atdusas vietas kopj ar mīlestību, kā arī
esot priecīgi, ka te ir stāvlaukums un var ērti piebraukt ar transportu. Anita rāda kapiņu, kur kāda sieviete pati no betona izveidojusi sunīšus, un saka: “Te arī var redzēt to mīlestību pret saviem dzīvnieciņiem.” Vēl viņa spriež: “Protams, dzīvnieciņus apglabā arī ziemā. Interesanti, ka šeit ļoti maz sasalst zeme, kaut vai ir liels sals. Var jau būt tāpēc, ka visapkārt koki.” Blakus kapsētai ir arī mirušo dzīvnieciņu pieminēšanas jeb atceres vieta ar galdu un soliņiem. Anita stāsta, ka atkritumi vienmēr ir kārtīgi savākti un kapsētas teritorijā visu šo gadu laikā nav noticis vandālisms. Viņa priecājas: “Pilnīgi apbrīnojami, ka neko nemet zemē.”
Daudzi uzdodot jautājumu, vai ir kāds, kas būs uz vietas un palīdzēs kapiņu izrakt. Tas esot jādara pašiem, tomēr par apbedījuma vietu arī nauda netiek prasīta. Anita saka: “Daži piesaka lielāku kapa vietiņu, kurā var apbedīt vairākus dzīvnieciņus. Ja mājās ir vēl kāds mājdzīvnieks, tad, protams, cilvēki grib ģimenes mīluļus guldīt vienuviet. Ja neko nesaka, tad parasti ierēķinām vietu vienam dzīvnieciņam.”
Sākumā esot bijuši vairāki gadījumi, kad dzīvnieciņi kapsētā apglabāti, neinformējot Komunālo nodaļu. Tas varētu būt nezināšanas dēļ. Kopš pie kapsētas ieejas izvietota plāksnīte ar informāciju, kur zvanīt, mirušo dzīvnieciņu saimnieki iepriekš zvana un piesaka vietiņu. Sakopt dzīvnieciņu atdusas vietas un atcerēties savus mīluļus cilvēki nākot ik dienas.
Lāsma Kaupuža, ViA studente
Komentāri