Šoreiz nedaudz neierasti – vienā rakstā stāstīsim par divām ģimenēm, kuras saista daudzbērnu ģimeņu statuss, kā arī līdzīga dzīves filozofija. “Druva” sarunājās ar divām enerģiskām un starojošām mammām – Jūliju Miranoviču, kuras trešajam mazulim ir vien divi mēneši, un Eviju Kosīti, kura ir ceturtā mazuļa gaidībās.
Prieka vairāk nekā grūtuma
Evijai un Jūlijai ir kuplas ģimenes. Jūlijas vecākajai meitai ir seši gadi, dēlam gads un septiņi mēneši, bet jaunākajai meitiņa – divi mēneši. Savukārt Evija ar smaidu atzīst, ka ir “vēlā mamma”. Pirmais mazulis viņas un vīra ģimenē ienācis, kad Evijai bijuši 29 gadi: “Abi zinājām, ka vēlamies vairākus bērnus, tādēļ nav brīnums, ka bērniem ir maza gadu starpība. Vecākajam bērnam ir seši gadi, jaunākajai meitai būs trīs gadi, kad ģimenē ienāks mazulis, ar kuru pašlaik esmu gaidībās.”
Abas māmiņas piekrīt, ka lielā mērā tas, kā sadzīvo bērni, atkarīgs no vecāku attiecībām un pieejas bērnu audzināšanā. Gan Evijas, gan Jūlijas ģimenēs bērni sadzīvo mīļi. Evijas vārdiem sakot – kā cimds ar roku. Evija uzskata, ka zelta atslēdziņa tam, ka visi mīļi sadzīvo, ir arī nelielā vecuma starpība – visiem līdzīgas intereses, ir saistoši savā starpā spēlēties. Abas māmiņas stāsta, ka māsu un brāļu ienākšana ģimenē bijusi pašsaprotama, gaidīta un to nav pavadījusi greizsirdība. “Protams, uzmanību prasa katrs bērns. Tādēļ vienmēr saku, ka abi ar vīru esam pilnas slodzes vecāki. Ģimene, bērnu audzināšana – tas ir komandas darbs,” saka Evija. Arī Jūlija piebilst, ka priecē, kā pēdējos gados ir mainījusies tēvu loma un izpratne. Tēvi iesaistās ikdienas procesos, bērnu audzināšanā, un tas ir svarīgi ne tikai, lai mammai nebūtu jāizdara viss, bet galvenokārt – lai bērni izjustu tēvu klātbūtni, lai varētu mācīties pavadīt laiku kopā ar abiem vecākiem.
Jūlija un Evija min daudzus ieguvumus tam, ja ģimene izvēlas un ja ir iespējami vairāki bērni: “Daudzbērnu ģimenēs bērni iemācās patstāvību. Bērnu vidū notiek socializēšanās, viņi ātri apgūst, ko nozīmē dalīties, rūpēties, palīdzēt. Veidojas spēcīgas ģimeniskās vērtības. To visu, protams, var iemācīt arī vienam bērnam, bet, ja ģimenē ir vairāki bērni, tas tiek apgūts dabiski un viegli. Viens gan – daudzbērnu ģimenēs ir jābūt nospraustām robežām, ko drīkst, ko ne. Taču arī tas notiek dabiski un pašsaprotami.” Augot lielākiem, veidojas arī katram savi pienākumi, piemēram, vienam patīk palīdzēt virtuves darbos, citam izkārt izmazgāto veļu, bet vēl cits labprāt palīdz uzkopšanā.
Ir arī praktisks ieteikums no pieredzējušajām mammām – lai neapjuktu drēbītēs, cimdos un lakatiņos, katram bērnam veidot savu kastīti, kurā, mājās pārnākot, likt savus cimdus, jaciņas un citas lietas. Tas ērti gan vecākiem, gan arī bērniem patīkot dažādās krāsas kastītes, kas katram ir sava. Jauki, ja izdodas iekārtot arī pakaramos bērniem pieejamā vietā, lai katrs savu jaku var pakārt uz sava pakaramā. Vēl abām ir ieteikums saistībā ar guļamistabām. Daudz mīlīgāk un labāk esot, ja visi bērni guļ vienā istabā. Evija stāsta, ka sākotnēji katram bērnam izveidojuši savu istabu, bet ātri vien sapratuši, ka tas nav labākais risinājums. Ja bērni guļ vienā istabā, pirms iemigšanas vecāki var reizē pabūt ar visiem, parunāties, palasīt pasaku. Ja katram ir sava istaba, rodas sarežģījumi, kuram bērnam pirmajam būs vakara pasaciņa – visi uzmanību grib vienlaikus.
Evija un viņas vīrs nāk no trīs bērnu ģimenēm, un mirklī, kad domāts par mazuļu ienākšanu ģimenē, abiem bijis līdzīgs sapnis – par vairākiem bērniem. Savukārt Jūlija nāk no divu bērnu ģimenes, bet viņas vīrs bijis vienīgais dēls. Jūlija atklāj, ka abi sākotnēji bijuši pārliecināti – vēlas vienu bērnu, jo tā šķietami ir vienkāršāk. Tomēr abi ir priecīgi, ka zvaigznēs bijis ierakstīts kas cits un ka ģimenē ir jau trīs bērni. Abas māmiņas vērtē, ka ar diviem bērniem ir grūtāk nekā tad, kad ir trīs un vairāk bērnu, jo divu bērnu starpā nereti jūtama lielāka “rīvēšanās”. Trešais mazulis attiecības līdzsvaro.
Abas atzīst: “Protams, ir dienas, kad ir grūtāk, kad nav spēka, bet vienmēr domājam, ka Dievs mums dod tik, cik varam izturēt. Tātad ir jāiztur! Turklāt – paspēt varam vēl vairāk nekā tad, kad bērnu vēl nebija! Jāsaka arī, ka, jo vairāk ir bērnu, jo sievietes kļūst skaistākas – viņām ir tāds īpašs mirdzums, garīgais skaistums, kas atspoguļojas it visā.”
Evija un Jūlija sarunā uzsver, ka abām gribas lauzt sabiedrībā pastāvošo mītu, ka daudzbērnu ģimene ir riska ģimene vai pat sociāli nelabvēlīga. Abas pārliecinātas, ka tā nebūt nav: “Priecē, ka daudzbērnu ģimeņu kļūst aizvien vairāk. Tātad cilvēki ir emocionāli nobrieduši, apzinās ģimeniskās vērtības un ir gatavi sniegt mīlestību vairākiem bērniem.”
Ideju netrūkst
Evija un Jūlija pirms diviem mēnešiem dibināja biedrību “Cēsu daudzbērnu ģimenēm”, lai dalītos pieredzē, kopā veidotu ģimenēm ar bērniem piemērotāku vidi. “Mērķu un sapņu ir daudz. Cēsis ir lieliska vieta dzīvošanai, tomēr ir nianses, ko uzlabot, lai Cēsis būtu vēl draudzīgākas ģimenēm ar bērniem. Piemēram, daudzviet ietvju stāvoklis ir slikts, sabiedriskajā transportā nevar ērti iekļūt ar ratiņiem, daudzviet kafejnīcās un publiskās iestādēs nav pārtinamo virsmu. Cēsīs vajadzētu vairāk rotaļu laukumu, kuros bērni varētu arī radoši mācīties. Gribas diskutēt arī par to, ka bērnudārzu grupiņas, daudzviet arī klases skolās ir pārāk lielas. Būtu jauki, ja izdotos noslēgt līgumus ar uzņēmumiem par to, lai daudzbērnu ģimenēm būtu atlaides, piemēram, kafejnīcās, kultūras pasākumos.
Biedrība pastāv vien divus mēnešus, bet jau esam uzaicinātas līdzdarboties Cēsu novada pašvaldības darba grupā, kas izstrādā atbalsta programmu ģimenēm ar bērniem periodam no 2016. līdz 2020. gadam. Prieks, ka pašvaldībai interesē ģimeņu viedoklis.
Gribas apvienot daudzbērnu ģimenes – iepazīties, rīkot tikšanās, lai dalītos pieredzē, sniegtu atbalstu, informāciju, runātu par kopīgām problēmām, arī par psiholoģiskām niansēm, jo mazuļa ienākšana ģimenē ir izmaiņas visai ģimenei, bērniem. Ir svarīgi dalīties pieredzē, kā saglabāt attiecības mammai un tētim, kā nepazaudēt sevi brīnišķajā vecāku lomā.”
Radusies lieliska ideja, ko Jūlija un Evija pašas dēvē par krustopīšu un krustomīšu projektu: “Daudzbērnu ģimenēm, īpaši, ja bērniem ir neliela vecuma starpība, problēma ir katru bērnu izvadāt no skolas uz pulciņiem, mākslas un mūzikas skolām. Nereti vecvecāki ir aizņemti darbos vai atrodas citā pilsētā, tādēļ mums radās doma par projektu, kas sapazīstinātu seniorus un daudzbērnu ģimenes. Mudinām pieteikties omītes un opīšus, kuri būtu ar mieru palīdzēt daudzbērnu ģimenēm – aiziet bērnam pretī uz skolu, aizvest uz pulciņu. Doma ir par pastaigām, lai tā nav tikai aizvešana un atvešana, bet gan iespēja sarunām, lai veidojas dažādu paaudžu komunikācija. Šis ir sociāls projekts – tam nav finansējuma un nav paredzēts, ka kāds kādam par palīdzību maksātu, – ideja balstīta uz labo gribu un draudzības veidošanu.”
Abas sievietes ir apņēmības pilnas īstenot daudzās idejas, tomēr uzsver, ka galvenokārt ir mammas un sievas, tādēļ biedrības plāniem netiek noteikti konkrēti termiņi. Jūlija atzīst, ka ar visiem bērniem bijusi darbīga. Ar pirmo meitu kopā pabeigtas mācības tehnikumā, ar dēlu – iegūts bakalaura grāds, bet tagad, kopā ar meitiņu, tiek kalti biedrības darbības plāni. Evija stāsta, ka līdz ar pirmā mazuļa ienākšanu ģimenē viņa pielikusi treknu komatu biznesam ar domu, ka tad, kad viņa beigs brīnišķo radīšanas procesu, viņa atkal atgriezīsies biznesa jomā.
Ar biedrību var sazināties facebook.com, kā arī rakstot uz e- pastiem: julija.miranovica@inbox.lv vai evija.kosiite@gmail.com.
Komentāri