
Viesojoties pie meitenēm Liepas pagasta “Cerību centrā”, satiekos ar četrām māmiņām, kuru dzīves stāsti nemaz neatgādina pasaku. Tajos ir prinči, taču viņi ne tuvu nav bijuši bruņinieki. Evija Brigmane (16) pašlaik auklē mazo puisīti, kuram nu jau gadiņš, bet Rigondas Langes (17) meitiņai nesen palikuši septiņi mēneši. Abas jaunās mammas centīgi apmeklē skolu un rūpējas par atvasītēm. Sarunā piedalās arī Karīna Tauriņa (21), kurai ir trīs bērni, savukārt Žannai Kozlovskai (31) četri mazie, no kuriem trīs patlaban ir Bērnu atbalsta un aprūpes centrā Skangaļos, bet jaunākais dzīvojas kopā ar viņu “Cerību centrā”. Tieši Žannas stāsts atgādina traģēdiju, padarot viņu par apbrīnojamu sievieti ar cerīgiem sapņiem. Sarunā pievienojas arī centra vadītāja Gita Bināne.
Evija nāk no labas un kārtīgas ģimenes. Mammai ir medmāsas izglītība, bet brālis studē farmāciju. Kādreiz mamma ar tēti labi sapratušies, un ģimenē neviens nav zinājis ne ķildas, ne trūkumu, taču pavisam nemanāmi vecāki sākuši lietot alkoholu, vēlāk izšķīrušies un dažbrīd mēnešiem bērnus atstāja vienus. Viņiem bērnus atņēma, un tā meitene nonāca bērnunamā, bet pēc tam šeit centrā.
Rigonda no trīspadsmit gadu vecuma trīs gadus dzīvoja audžuģimenē, bet tad palika stāvoklī un astoņus mēnešus dzīvoja bērnu namā. Tā kā bērnunamā viņa nevarēja palikt, nokļuva Liepā.
Evija atzīst, ka reiz auklējusi kaimiņu puisīti, taču tas bijis pavisam citādāk. Tādu atbildību kā par pašas bērnu viņa neesot jutusi. Tāpat Evija saka, ka viena galā netiktu, nemaz nerunājot par iespēju apmeklēt skolu. Meitenes nereti tieši centrā apgūst dažādas sadzīves prasmes un mācās tādas lietas, ko ikdienā mammas nodod meitām.
“Negribas jau sevi celt pārāk augstu, taču mēs esam citādas, mums ir vairāk pienākumu un mazāk bezrūpības. Par pārējiem klasesbiedriem vēl rūpējas vecāki, kamēr mēs rūpējamies par citiem, šajā gadījumā par saviem bērniem,” saka Rigonda, bet Evijai eksāmenu laiks pagājis kopā ar mazuli, jo to vajadzējis barot ar krūti. Jaunās mammas gan atzīst, ka, atnākot no skolas un dzīvojoties ar mazajiem, šad tad arī pietrūkst spēka izpildīt mājasdarbus, taču viņas cenšas neiekavēt skolas darbus, un skolā visi esot draudzīgi, tāpēc meitenes jūtas pieņemtas un saprastas.
Pilnīgi citāds stāsts ir Žannai, kurai ar vīru sešu gadu laikā piedzimuši trīs bērni, taču vīrs sācis dzert, to Žanna nav varējusi izturēt: “Es viņam teicu, ka, ja viņš nepārstās, ņemšu bērnus un aiziešu. Tā arī notika, mēs pārcēlāmies pie mammas, bet vēlāk man piešķīra dzīvokli. Tobrīd strādāju simtlatniekos, un man tajā kompānijā piedāvāja uzpīpēt zālīti. Nekad nebiju neko tādu darījusi, tāpēc pamēģināju, taču mani kāds nodeva, un tajā pašā brīdī sociālie darbinieki bija klāt. Atņēma dzīvokli un pēc tam arī bērnus. Es vēl tagad mokos sirdsapziņas pārmetumos par savu muļķību. Tas bija un ir drausmīgi, toties katru piektdienu braucu uz Skangaļiem viņus apciemot. Ar vīru nekādus kontaktus neuzturu, turklāt tagad, cik zinu, viņš ir cietumā, taču satiku citu cilvēku un atkal paliku stāvoklī. Vīrietis pazuda, un man nebija kurp doties. Netālu no Vangažiem, pa vidu starp abām šosejām, ir pamestas mājas, pie tām tad arī uzcēlu telti un visu vasaru līdz septembrim gulēju un dzīvoju tur. Vasarā gāju mežā, ēdu ogas, lasīju sēnes un, tās pārdodot, arī kaut ko nopelnīju. Uz Rīgu pie ārsta braucu ar stopiem, nomazgājos pie māsas, bet, tā kā viņai ir septiņi bērni, man tur nebija, kur dzīvot. Nākot rudenim, gāju uz sociālo dienestu, un tad man atrada vietu “Cerību centrā”, taču citādi palīdzēt atteicās. Tagad cīnos, lai atgūtu bērnus.”
Meitenes saka, ka palikušas stāvoklī, jo pie vainas lētticība, akla mīlestība, vēlme būt kādam svarīgai vai nozīmīgai un arī alkohols, kas samazina kritisko domāšanu. “No sākuma likās, ka tā ir īsta mīlestība, un viņa dēļ darīju visu, arī to, ko nevajadzēja darīt, bet beigās, kad uzzināja, ka esmu stāvoklī, viņš pazuda. Nav ne apciemojis, ne painteresējies,” saka Rigonda, bet centra vadītāja pastāsta, ka nevienai centra meitenei bērnu tēvi nav izrādījuši līdzatbildību, tieši pretēji, no viņu puses ir tukši solījumi vai mēms klusums. Karīnai vīrs no viņas konta pat izzadzis visu bērnu naudiņu, slepus nofotografējot kontus un paroles. Piesavinājies visu naudu, bet Karīnai un bērniem uz mēnesi atstājis tikai 20 eiro. “Attiecību sākumā viss bija normāli. Viņš strādāja, nedzēra viss bija kārtībā, bet tad es paliku stāvoklī un sākās lielā dzeršana. Katru vakaru bija pa aliņam pie gultas. Tad sāka nenākt mājās, vispār pazuda. Viņš zaudēja darbu, vietā neko nemeklēja, tikai vēl vairāk dzēra un mājās nerādījās,” stāsta Karīna.
Tagad meitenes saka, ka skatītos vīru pēc darbiem, pēc tā, ko viņš viņu labā dara, kā rūpējas, kā atbalsta, vai ir blakus, kad vajadzīgs. Ne mazāk svarīgs rādītājs būtu vīrieša darba attiecības, tas, vai viņš tajās spēj noturēties ilgāk par pārbaudes laiku. Arī draudzības laiks ir svarīgs: “Vajag pagaidīt, paskatīties un iepazīt, nevis, tikko pazīstot vienam otru, veidot ģimeni.”
Savukārt Gita ir pārliecināta, ka līdz galam jau nevienu nevar pārbaudīt, jo pat pie vislabākajiem nodomiem cilvēks var salūzt. “Uzskatu, ka vīrieši tomēr ir emocionāli vājāki par sievietēm. Vīriešiem ir mazāka tendence rūpēties par ģimeni, to uzturēt, gādāt par bērniem. Es nerunāju par visiem, jo ir arī pilnīgi pretstati, bet lielākam vairumam tas tā ir. Sieviete turpretī, lai vai kā arī nebūtu, līdz pēdējam centīsies rūpēties par bērnu un ģimeni. Vēl jāuzsver arī – nenoformētās attiecības. Civillaulības, kad ir viegli vienkārši sakrāmēt mantas un aiziet,” pārdomās dalās „Cerību centra” vadītāja.
Par dažām meitenēm sociālais dienests interesējas un apmaksā uzturēšanos centrā, par citām interese ir mazāka. Žannas situācijā sociālais dienests ilgi atteicās palīdzēt, jo sieviete nekur nebija deklarējusi dzīvesvietu, taču Gita saka, ka dienesta darbiniekiem vajadzēja informēt Žannu par iespēju deklarēties patversmē, tādējādi dodot viņai iespēju saņemt vismaz trūcīgā pabalstu, taču atsaucība esot niecīga. “Šāda palīdzība vispār netika izskatīta vienkārši nevar palīdzēt, un viss. Es neesmu saskārusies ar vienu vienīgu sociālo dienestu, atklāti sakot, ir bijušas dažādas situācijas. Kad aizeju līdzi kādai meitenei un saku, ka pārstāvu iestādi, ar mani runā citādi. Bet dažkārt tu ej uz dienestu pēc palīdzības, kura tev tā kā arī pienāktos, taču saņem pliķi sejā. Sajūta, ka tur kāds maksātu no savas privātās kabatas, nevis cilvēks tur strādā, lai palīdzētu. Tiek radīti dažādi birokrātiskie šķēršļi, cilvēki, nesaņemot sociālo palīdzību, atmet visam ar roku. Statistika rāda, ka Latvijā situācija uzlabojas, bet realitāte ir citāda,” par sociālajām problēmām un to risināšanu stāsta Gita Bināne.
Var tikai novēlēt meitenēm izturību un panākumus, jo nākotnes plāni viņām ir. Pametot “Cerību centra” telpas, ir ne mazums stāstu ar laimīgām beigām, tādi ļauj domāt, ka viss būs labi.
Komentāri