
Zosēnu pagastā izplatījušās runas, ka Melbāržu apkārtnē klaiņo lāču mamma ar diviem lācēniem. Kāds it kā to redzējis pie upītes, kāds milzeni manījis pļaviņā laiskojamies, vēl kāds tumsā manījis lāci skrienam pāri ceļam, cits nobildējis pēdas.
“Šī informācija saņemta no vietējiem iedzīvotājiem, kas devušies uz mežu ogās un sēnēs. Pats lāci neesmu skatījis, taču saka, ka tas dzīvojoties Dzestrenes upītes tuvumā. Bez šaubām, medniekiem ir interese par šo faktu, daži pat devās uz norādītajām vietām, lai savām acīm pārliecinātos par lāča klātbūtni pagastā, taču pašlaik trūkst tiešu pierādījumu, ka ķepainais patiešām te viesojies. Turklāt tagad, rudenī, pēdas saskatīt ir ļoti grūti. Ja informācija tik tiešām apstiprināsies un lācene ar mazuļiem sāks biežāk mūs apciemot, nāksies konsultēties ar mežziņiem par tālāko rīcību, tad jau redzēs, ko tālāk darīt,” saka mednieku kluba “Timšsils” vadītājs Herberts Graudiņš. Taujāts, vai pret lāci netiks izmantoti drakoniski paņēmieni, mednieks atbild: “Mednieki rīkosies tikai saskaņā ar ekspertu norādījumiem, taču maz ticams, ka šajā gadījumā lāci šautu.”
Konsultējoties ar Līgatnes dabas taku “lāču mammu”, zvērkopi Velgu Vītolu, viņas pirmā reakcija ir labsirdīgi smiekli. V. Vītola pauž, ka Zosēnu apkaimē it kā redzētajai lāču mammai vairs nevar būt mazi lācēni, jo: “mazuļi dzimst janvārī, tagad tiem jau jābūt lieliem. Principā, lācene turas kopā ar abiem lācēniem, bet tā dosies prom, ja kaut attāli sajutīs cilvēka smaržu. Šajā situācijā lācene nemetīsies jaunuļus aizsargāt, jo agresīvi aizstāvas, kamēr mazie vēl nespēj paši par sevi pastāvēt un neveikli skrien. Turklāt rudenī lāči ir paēduši un nav agresīvi. Fakts, ka pamanīti lāči, noteikti ir saistošs tiem, kas seko šo dzīvnieku izplatībai Latvijā. Šie cilvēki vislabāk varēs apstiprināt vai noraidīt lāču klātbūtni Zosēnu apkaimē, jo prot lasīt pēdas un pazīmes. Atklāti sakot, ir bijuši gadījumi, kad cilvēki par lāci notur lielu mežacūku” .
Lāču pazinēja saka, ka saprot cilvēku bailes, taču uzdod jautājumu, ko latvietis darītu, ja mūsu mežos dzīvotu tīģeri un lauvas? “Piemēram, Igaunijā lāču ir simtiem, tur viņus pat medī, neviens nekrīt panikā. Cilvēki tāpat turpina ogot un sēņot. Latvijā lāču ir ļoti maz, kaut gan skaitās Latvijas mežu dzīvnieks, tātad ir pilntiesīgs te uzturēties. Iedzīvotāju bailes aug augumā nezināšanas un pārspīlējumu dēļ,” pauž V. Vītola, piemetinot, ka Latvijas mežos ir daudz citu dzīvnieku, no kuriem tiešām būtu jābaidās.
Komentāri