
Nītaurieši, gaidot Latvijas simtgadi, iesaistās projektā “Nītaures likteņstāsti”. Ir mērķis savākt aizraujošus simts stāstus par Nītauri, tās iedzīvotājiem, notikumiem, kā arī nākotnē no savāktā materiāla izveidot grāmatu par Nītauri.
Viena no tēmām, kas tiks vākta un apkopota, ir Nītaures dvīņu stāsti. Turklāt pagastā dvīņu netrūkst. Nītauriete Žanna Priedīte ir dvīnīšu Dārtas un Martas mamma. Meitenītes mācās Nītaures vidusskolas 4.klasē, un interesanti, ka klasē ir vēl viens dvīņu pāris.
“Nītaurē ir daudz dvīņu. Tā uzreiz, pat daudz nedomājot, varu nosaukt septiņus pārus. Turklāt no pavisam maziņiem bērniņiem līdz cilvēkiem gados. Var sacīt, ka Nītaure atrodas enerģētiski labvēlīgā vietā, jo dvīņi te vienmēr dzimuši,” teic Žanna un atklāj, ka arī viņas rados bijuši dvīņi, taču nebija domājusi, ka arī pašai piedzims dvīnītes.
“Ar vīru plānojām trešo bērniņu, bet pieteicās trešais un ceturtais reizē. Atminos, kad daktere pateica, ka viena bērniņa vietā būs divi, biju pārsteigta. Tas bija negaidīti. Saviem lielajiem bērniem – dēlam un meitai – sākumā teicu, ka ģimenē būs vēl viens bērniņš. Tikai vēlāk ar vīru piebildām, ka būs divi,” smaidot atminas Žanna un neslēpj, ka būt dvīņu mammai ir aizraujoši. “Divi ir divi, un man ir jābūt lielai stratēģei. Dvīnes nekad abas neskrien uz vienu pusi, bet katra uz savu. Tad nu ātri jāizdomā, kurai skriešu pakaļ pirmajai, kura skries lēnāk un kuru vēl panākšu. Tas gan vairāk attiecas uz meiteņu pirmsskolas gadiem. Tagad abas ir skolnieces. Bet nu ar vīru mācāmies būt lieli diplomāti, jo Marta un Dārta ir ļoti atšķirīgas. Ja vienai būs balts, otrai noteikti- melns. Ja viena teiks “jā”, otra domās pilnīgi pretēji. Un tad nu mēs mācāmies, kā par vienu lietu runāt ar abām. Taču vispār ar vīru bieži domājam, ja mums nebūtu dvīnītes, būtu ļoti garlaicīgi. Lielie bērni jau izauguši, katrs ir savā dzīvē un darbos, tad nu tagad mūsu lielākā rūpe ir mazās māsiņas,” bilst Žanna.
Runājot par Nītaures stāstu vākšanu, Žanna bilst, ka tas būs ļoti vērtīgs darbs. Viņa skaidro, ka pagasta cilvēki, nami un parki noteikti glabā daudz interesantu stāstu.
“Mans stāsts būtu par Nītaures pagasta izglītību un skolu vēsturi. Kad studēju pedagoģiju un gatavoju bakalaura darbu, pētīju izglītības rašanos un attīstību pagastā. Šīs skolas dibinātājs bija Jānis Spalviņš. Kapos viņam ir piemiņas vieta, kur skolas salidojumā nolikām ziedus. Manuprāt, izglītība un tās attīstība ir svarīga jebkurā vietā. Skola asociējas ar kultūras centru un sabiedriskās dzīves sākumpunktu. Ir ļoti bēdīgi, ja pagastos pazūd skolas. Tādēļ vēlētos, lai Nītaures pagastā skolu stāsts vēl ilgi nebeigtos,” saka dvīnīšu mamma.
Radīs himnu Nītaurei
Viens no Nītaures likteņstāstiem tiks veltīts pagasta literātiem. Šo stāstu apņēmusies apkopot dzejniece un bijusī literatūras skolotāja Dzidra Medvedjeva.

* IDEJU NETRŪKST. Dzidra Medvedjeva apkopos Nītaures rakstnieku stāstus un atklāj, ka padomā ir arī citi darbiņi – sarakstīt vārdus Nītaures himnai un kopā ar pagasta ļaudīm iestādīt simts liepu aleju.
“Esmu daudzus gadus strādājusi Nītaures vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Esmu audzinājusi bērniem mīlestību pret lasīšanu, literatūru, dzeju. Tiesa gan, šobrīd, domājot par saviem skolēniem, prātā nāk viena skolniecīte – Diāna Smirnova, kura raksta dzeju un savus dzejoļus pat ir publicējusi kādā jauno dzejnieku kopkrājumā.
Man prātā, ka bez manis pagastā ir vēl divi cilvēki, kuri kaut ko raksta, bet šis ir interesants stāsts, par kuru domāt un ko stāstīt. Noteikti nevaram sacīt, ka Nītaurē nebūtu dzīvojuši rakstnieki vai dzejnieki, bet tie nebūs ļoti populāri uzvārdi. Rakstīšana ir īpaša lieta. Tieši tādēļ arī katrs otrais skolēns nesaka, ka būs dzejnieks vai rakstnieks. Tas ir talants, kurš iedzimst, kurš arī pašam literātam jāizkopj,” domās dalās dzejniece, kura nesen izdeva savu grāmatu.
Dzidra stāsta, ka šogad veltījusi divus dzejoļus Baltā galdauta svētkiem, tagad nācis lūgums uz Latvijas simtgadi Nītaures pagastam uzdāvināt vārdus himnai.
“Tas tiešām būtu lieliski, turklāt ir jau padomā mūzika. Esmu apņēmusies radīt himnai vārdus, bet gaidu savu mūzu,” sirsnīgi teic nītauriete un atklāj, ka ar lielu nepacietību gaida Latvijas simtgadi, jo šajā gadā arī pašai būs visai apaļa dzīves jubileja.
Viņa atzinīgi novērtē ideju apkopot Nītaures likteņstāstus. “Tā ir vērtība, kura paliks paaudzēm. Turklāt zinu, ka mēs glabājam daudz stāstu,” saka Dzidra.
Netrūkst pat dižu stāstu
Viena no projekta “Nītaures likteņstāsti” dalībniecēm ir Dace Eipure, kura apņēmusies palīdzēt vākt un apkopot daudz stāstu.
“Stāstu būs daudz. Pagaidām mēģinu apjaust un saprast visu, kas varētu būt. Manā mapītē jau krājas stāsti par baznīcu, dažādiem namiem, notikumiem. Pagaidām šī projekta mērķis ir apkopot 100 stāstu un radīt interaktīvu spēli bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem. Līdz šim nav izdota grāmata par Nītauri, šie pirmie impulsi, kurus vācam un apkopojam. Taču ļoti ceru, ka pēc tam to visu novedīsim tik tālu, lai arī mums būtu sava grāmata,” domās dalās Dace un norāda, ka viņa nevēlas darbu sasteigt. Bail, ka iezagsies kāda kļūda vai kāds stāsts paliks neuzklausīts.
“Man patīk, ja lietas tiek izdarītas līdz galam, turklāt tā kārtīgi un pa īstam,” piebilst nītauriete un atklāj, ka viņai ir prieks būt daļai no šī projekta komandas. Viņa teic, ka tas vedina atklāt patiesi dižus stāstus, kas saistīti ar Nītauri.
“Viens no tādiem ir par mākslinieci Vēru Šteinerti – Bērziņu, kas bija ainavu gleznotāja un pedagoģe, viena no 83 latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem un viena no nozīmīgākajiem māksliniekiem latviešu mākslas vēsturē – Vilhelma Purvīša skolniece. Viņas pēdējā dzīvesvieta bija Nītaure. Māksliniece mitinājās pieticīgos apstākļos, un atceros vēl mūsu sarunas un viņas stāstus. Vēras gleznas atrodamas daudzās nītauriešu mājās. Arī man ir viena viņas dāvināta glezna,” atklāj Dace Eipure. Viņa norāda, ka šādi stāsti iedvesmo pašu. Dace teic, ka ļoti vēlētos, lai īpašie stāsti nenoklīstu. Tieši tādēļ, kad apdarīs rudens darbus, pati dosies pie nītauriešiem, lai parunātos, lai apkopotu to, ko glabā cilvēki.
Vaicāta, kas ir viņas mīļākais Nītaures stāsts, bilst, ka viena tāda nebūšot gan. “Nītaurei ir skaista un sena vēsture. Turklāt esmu pārliecināta, ka paši nītaurieši daudz ko nezina. Iedomājieties, to, ka Nītaurē ir pareizticīgo baznīca, daļa cilvēku uzzināja tikai tad, kad gar ceļu nozāģēja vecos kokus. Līdz tam šo celtni nebija pamanījuši. Tad par ko varam runāt?! Būs mums zaļumbaļļu, dzirnavu, vietējās slimnīcas, dzelzceļa, biedrību, dāmu komiteju, vietējās spiestuves un citi stāsti. Domāju, nītauriešiem būs ļoti interesanti to visu izzināt,” saka nītauriete Dace Eipure.
Komentāri