
Valmieriete Liene Laviņa – Kalnaella ir uzaugusi aktieru ģimenē un teātra aizkulises sakās pazīstam teju no dzimšanas. Tāpēc nav brīnums, ka, kļuvusi par kino režisori, valmieriete Liene savai pirmajai pilnmetrāžas filmai izraudzījās īpašu cilvēku – Valmieras teātra aktrisi, kuru pati pazīst visu savu mūžu. Režisores dokumentālā filma “Tev, Rūķi!” pirmizrādi piedzīvoja brīdī, kad aktrisei Rutai Birgerei bija jau 91 gads. Iepriekšējā gadā režisore un filmēšanas grupa bija sekojusi līdzi aktrises Rutas Birgeres dienām Valmierā – kā mājās, tā teātrī. Ruta Birgere ir īpaša ar to, ka aizvien turpina strādāt savā profesijā. Filmā parādīts, kā top jauns iestudējums Valmieras teātrī. Šogad tā ir vēsture, jo Ruta Birgere 92 gadu vecumā jau spēlē lomu nākamajā izrādē, un tā ir Valmieras teātra šīs sezonas sensācija “Muiža kaņepēs”.
Sākot veidot filmu “Tev, Rūķi!”, valmierieti Lieni Laviņu – Kalnaellu interesējuši aktrises Rūtas Birgeres garajā dzīvē satiktie cilvēki – aktrises sastapšanās ar savas dzīves režisoriem, kā arī spēja pat 90 gadu vecumā iet līdzi laikam un atlaist pagātnē nepielūdzami zudušo laiku. Kino režisori un aktrisi satuvinājusi izpratne par dzīvi, un tāpēc savijies sirsnīgs un asprātīgs stāsts par Latvijā šobrīd vecākās profesionālās aktrises ikdienu. Tā, protams, ir ikdiena mājās, kuru Rutiņa pavada galvenokārt vienatnē savā vienistabas dzīvoklītī. Tas ir vienā no parastām Valmieras daudzdzīvokļu mājām.
Filma sākas brīdī, kad teātris repertuārā iekļauj jaunu lugu, kuras tēma liek domāt par vecās un jaunās paaudzes attālināšanos, vārdu sakot, par mūsdienu Indrāniem. Par to, kāpēc dzīves izskaņa mātei un tēvam paiet pirtiņā, nevis mājās pie bērniem.
Režisore Liene Laviņa – Kalnaella stāsta, ka Ruta Birgere, ar kuru viņu šķir daudz gadu, iedvesmojusi pārskatīt pašai savu dzīvi un izvērtēt tādas īpašības kā apņēmība, sirsnība un tolerance, kā arī spēju dzīves garumā palikt optimistam, tādam būt arī dziļā vecumā. “Pati sāku meklēt atbildes uz svarīgiem jautājumiem, piemēram, ko nozīmē vecums, kad tas sākas un cik atšķirīgs var būt cilvēku skatījums pret to,” filmas pirmizrādei “Tev, Rūķi!” tuvojoties, sacīja režisore. Veidojot filmu par Valmieras deviņdesmit gadnieci, režisore sapratusi, ka vide un cilvēki ir tie, kas katrā cilvēkā notur gribasspēku dzīvot un būt laimīgam. Rutai Birgerei tie ir teātra darbinieki Valmierā. Viņu tik pozitīvā attieksme pret mazo, salīkušo sieviņu, kura turpina kaismīgi mīlēt dzīvi un mākslu. Skatītāji šo teātra attieksmi var nolasīt arī jaunākajā izrādē, kur mazais teātra rūķītis – Birgere – burtiski tiek nēsāta uz rokām. Ruta Birgere, vecumdienām pienākot, sacījusi: “Nekad neesmu gribējusi būt zvaigzne, vienmēr esmu gribējusi kalpot teātrim un to darīšu līdz pēdējai minūtei.”
Šos vārdus nemaz nevajag dzirdēt no valmierietes mutes, pietiek ar to, kas jūtams teātrī un dokumentālajā filmā. Oktobrī Lienes Laviņas-Kalnaellas dokumentālā filma “Tev, Rūķi!” nacionālo filmu festivālā “Lielais Kristaps” saņēma galveno balvu nominācijā “Labākā debija”. Apbalvošanas ceremonijā Rīgā režisore un viņas varone – Valmieras teātra rūķītis Ruta Birgere – kāpa uz skatuves, lai saņemtu balvu. Šo notikumu tūkstošiem skatītāju Latvijā varēja vērot tiešraidē no galvaspilsētas. Nav šaubu, ka daudziem divu Valmieras sieviešu – režisores Lienes un aktrises Rutas -darbs un domas par dzīvi filmā liks meklēt iespēju noskatīties Valmierā uzņemto dokumentālo filmu.
Masu mediji jau kopš filmas pirmizrādes mēģinājuši izzināt, kāpēc Liene, pievēršoties savai pirmajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai, no visiem valmieriešiem izraudzījusies 90 gadnieci Rutu. Režisore saka: “Aizdomājos par vecumu, kā katrs to izdzīvosim. Pašai dzīvē gadījās ieraudzīt, kā ir, kad ģimenes loceklis noveco. Vari salīdzināt, kā bija un kā ir tagad. Visiem ir kļūdas, kuras varēja novērst. Cik atceros Rutu Birgeri, viņa vienmēr bijusi sieviete gados. Pēc kādas izrādes satiku viņu teātrī un mums bija brīnišķīga saruna. Tad viņai bija 91 gads. Sapratu, ka Rutas prāts ir tik veselīgs, ass, viņai ir apskaužama atmiņa, bet ar ķermeni laiks dara savu. Šķiet, ka aktrise bija konfliktā ar sevi – iespundēta ķermenī, lai gan galva ir svaiga un jauna.”
Ruta ir pieradusi pie žurnālistiem, filmēšanas. Tāpēc baidījos, ka sarunās ar mani viņa varētu būt teatrāla – kā uz skatuves. Baidījos, ka nenoķeršu “īsto” Rutu Birgeri. Vēl tagad nezinu, vai man tas izdevās. Ar varoni vajag pavadīt daudz laika, lai “īstums” tiktu notverts. Sākumā pati viņu filmēju, ierakstīju skaņu un vēl režisēju, jo gatavoju video ieskatu projekta pieteikumam. Manuprāt, tas bija vērtīgi, ka filmēšanas sākumā bijām divatā, pēc tam ieradās brigāde – četru puišu komanda.”
Jautāta, vai viņa sev pazīstamo aktrisi iepazinusi kā citu cilvēku, režisore saka: “Teātrī viņai visu laiku apkārt ir cilvēki, bet mājās viņa ir viena, ir jūtama vientulība. Ja arī mājās Rutu sagaidītu kā teātrī, tā būtu pavisam cita filma. Tagad skatītājs redz kontrastu – populārākā aktrise teātrī, bet mājās – viena savā ritmā. Es būtu priecīga, ja cilvēki, noskatoties “Tev, Rūķi!”, aizdomātos, jo domāšanas process kā darbība ir svēta lieta. Lai cilvēki padomātu par savu novecošanos, par cilvēkiem apkārt, par to, kādi grib būt 90 gadu vecumā. Rutai teātris ir svēta lieta, tas notur viņu formā. Ceru, ka filma spēj skatītāju aizvest pie kāda viņam svarīga aspekta – sievišķība, ģimene, profesija. Nav pat svarīga, pie kāda, galvenais, lai gribētos domāt.”
Kā mainījās režisores pašas skats uz veikumu, kad filma izvirzījās Latvijā kino jomā augstākajai balvai? Uz to režisore saka: “Kad skatījos filmu pēc vairākiem mēnešiem kino balvas “Lielais Kristaps” seansā, ieraudzīju to mazliet citādāk. Domāju par dažām ainām – vai tās vajadzēja. Šī ir mana pagaidām garākā filma, iepriekšējās bija darbi studiju gados. Diezgan labi festivālos aizgāja dokumentālā filma “Aiz žoga” – par Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem zēniem. Man kaimiņos dzīvoja zēns, viņš bija bišķiņ huligāns. Dzirdēju, ka viņš ir aizvests uz Cēsīm, konkrēti uz šo iestādi. Tad domāju, vai viņš ir izlaists, vai varēs dzīvot normāli. Tas bija interesants projekts, bet nevienam studentam neieteiktu pirmo darbu filmēt ieslodzījuma vietā. Tam ir jānobriest. Pēc filmas bija psiholoģiski grūti. Filmēšana “Tev, Rūķi!” bija kā putukrējums, salīdzinot ar “Aiz žoga”, jo filma ir “jāizlaiž” caur sevi, es to pat sajūtu fizioloģiski. Filma par Rutu Birgeri ir arī cieņas izpausme Valmieras Drāmas teātrim. To iemūžināt man bija goda lieta, to darīju ar baudu, tāpēc ka filma paliks nākamajām paaudzēm.”
Filmas tapšanu savulaik novērtēja un atbalstīja ne tikai Nacionālais kino centrs un Valsts kultūrkapitāla fonds. Tās tapšanu atbalstīja arī Valmieras pilsētas pašvaldība. Filma “Tev, Rūķi!” tapa Jura Podnieka studijā. Tās operators ir Aigars Sērmukšs.
“Dokumentālais kino ir mans, jo emocijas ir īstas un cilvēki iemūžināti noteiktos dzīves periodos. Man kā režisorei ir gods būt klāt un piedzīvot to kopā ar viņiem,” uzsver režisore Liene Laviņa – Kalnaella.
Komentāri