
Raiskumiešu ģimene – Egons un Ieva Praznicāni – šovasar uzņēmās jaunu misiju – nodrošināt meitas Lauras Braunas bērniem latvisku izglītību un veselīgu dzīvesveidu. Braunu ģimene saskatīja to, ko mazajiem ikdienā spētu dot Latvija. 1.klasi sešgadīgais Alekss beidza Austrālijā. Septiņu gadu vecumā viņš sācis iet 1. klasē Cēsīs, bet piecgadnieks Matiass pilsētā apmeklē bērnudārza grupu.
“Mūsu dzimta ir spilgts piemērs pasaules globalizācijas procesiem,” teic Ieva Praznicāne, kuras znots Kristofers turpina dzīvot Austrālijā, tur strādā savā profesijā kā programmētājs. Laulības gados Ievas meita Laura ar bērniem vienlīdz daudz laika pavadījusi kā Latvijā, tā Austrālijā. Tur līdzās daudzkārt bijusi arī bērnu vecmāmiņa Ieva. Vecvecāku devumu puišeļu audzināšanā un latviskās dzīvesziņas došanā abi vecāki ir novērtējuši. Lauras vīrs allaž aicinājis, lai sievasmāte Ieva, skolotāja un kultūras darbiniece, ilgāk paliek pie mazbērniem Austrālijā.
Ieva Praznicāne meitu un viņas vīru rosinājusi bērnus, kamēr viņi būs sākumklasēs, nevadāt no vienas pasaules malas uz otru. Viņa ieteikusi izraudzīties Latviju, nevis Austrāliju: “Runājot par šo tēmu ar znotu, argumentēju, ka bērni augs veselīgā vidē, kā arī to, ka Latvijā interešu izglītība ir spēcīgāka nekā Austrālijā. Turklāt strādāt ar skolēniem, tas ir mans darbs, kā smejies, man ir apliecinoši dokumenti.” Ieva Praznicāne izlēmusi atteikties no algota darba skolā, lai turpmākajos gados būtu pilna laika vecmāmiņa. Meita Laura ir līdzās bērniem, šobrīd viņa ir arī darba meklējumos Latvijā, kas humanitārās izglītības speciālistam lielas iespējas gan nedod.
Raiskumiešu Praznicānu znots Kristofers Brauns pēc izcelsmes ir anglis. Viņa vecmāmiņa savulaik ieceļojusi Austrālijā. Eiropas kultūra Braunam nav sveša, radi aizvien ir Anglijā. Bērnu dzīvei Austrālijā nav ne vainas – zina teikt Ieva Praznicāne, jo it kā viss ir nodrošināts. Ir pat ideāls klimats, ļoti patīkams okeāna krastā, bet Laura reizēm tik ļoti sailgojas pēc latviskas vides un kultūras, ka tas kļūst sāpīgi. No diviem dēliem vecāko – Aleksu – arī saista viss latviskais, tajā skaitā pirmais sniegs novembrī izraisa bezgala lielu prieku. Savukārt jaunākais dēls, piecgadnieks Matiass te, Raiskumā, ilgojas pēc Austrālijas. Tā viņam šķiet vislabākā vieta pasaulē, jo tur ir tētis un tur uzreiz var tikt vaļā no iesnām, kuras “dāvājusi” rudenīgā Latvija.
Dēlu tēvs, atbalstīdams ģimenes latvisko pusi, piekritis, ka bērni sākumskolas un pirmsskolas gadus aizvadīs Latvijā. Strādājot Austrālijā, viņš ar domām un ikdienas sarunās ir Latvijā. Virtuālā vide dod tādas iespējas. “Znotam ir grūti pieņemt pilnīgi visu, ko Latvijā stāstām un mācām bērniem, bet viņš cenšas,” par atšķirībām kultūrā un vēsturē saka Ieva Praznicāne. Cēsu bērnudārza grupa novembrī tikās ar zemessargiem. Mazuļiem atļāva pielaikot formas cepures un tajās fotografēties kā nākamajiem Latvijas aizstāvjiem. Tajā skaitā bija arī Braunu jaunākais dēls. Pēc tam foto saņēma arī tētis Austrālijā. “Par šādu foto ar ķiveri galvā, kas puiku tā sajūsmināja, znots diez vai bija priecīgs. Austrālijā tas šķiet dīvaini, ka militāras lietas tiek prezentētas bērniem,” no pieredzes zina teikt Ieva Praznicāne. “Taču znots zina mūsu valsts vēsturi, neatkarības cīņas 1919. gadā, viņš zina, cik Latvijā mums tā ir nopietna lieta – pieminēt kritušos karavīrus 11. novembrī, iedegt sveces kapos. Arī Austrālijā ir karavīru piemiņas diena, bet ne tik nopietni atzīmēta kā pie mums.”
Kādam ģimenē ir jāpelna nauda – tāds ir Braunu ģimenē latvietes un austrālieša kopīgi nestais upuris, nolemjot uz laiku dzīvot tik tālu vienam no otra. Datorspeciālists varētu atrast darbu arī Latvijā, bet kādi tad būtu ienākumi? Vai ar tiem varētu nodrošināt ģimeni? Brauni nav centušies eksperimentēt tik lielā mērā, lai vīrs pamestu labu darbu Austrālijā.
“Ir sarunāts, ka bērni kādus trīs gadus pavadīs Latvijā, lauku vidē. Austrālieši saprot, ko tas dos, ja bērniem attīstošā vecumā dzīve paies svaigā gaisā un lietojot ekoloģisku uzturu. Latvijā to var, bet Austrālijā ne vienmēr spēj nodrošināt,” stāsta vecmāmiņa Ieva un piebilst: “Mūsu mājā Raiskumā bērnus pasargājam arī no planšetdatoriem un televizora nemitīgas klātbūtnes, bet Austrālijā šī sērga nav apejama. Mājās visa ģimene sēž un skatās katrs savā ekrānā virtuālajā realitātē. Tur tā ir nemitīga ikdiena.”
Par sava vīra Egona mērķi padomju laikā pretēji ierastajam no pilsētas pārcelties uz dzīvošanu laukos Ieva Praznicāne saka: “Vīrs bija gudrs. Raiskumā iegādājāmies māju, ap kuru izveidojām savu latvisko vidi. Patiesībā sākumā biju pilnīgi pret ideju par laukiem. Man kā aktīvai kultūras darbiniecei pilsētā lauku mājas radīja tikai papildu pienākumus,” atceras Ieva Praznicāne, cēsniece pēc izcelsmes, kura savā Raiskuma kūtiņā joprojām nav atteikusies no kazu turēšanas.
Komentāri