
Lai gan klimatiskie apstākļi Latvijā Ziemassvētku eglīšu audzēšanai ir piemēroti, tomēr tas nav no izdevīgākajiem biznesa veidiem – kociņu audzēšanai nepieciešami pieci līdz desmit gadi, realizācija notiek dažas nedēļas, turklāt, lai sāktu kociņu audzēšanu, nepieciešami ievērojami kapitālieguldījumi.
Cēsīs pirms svētkiem eglīšu izvēle bija plaša. Tās no vairākiem pārdevējiem varēja iegādāties pie veikala “Solo” un tirgū, taču tūlīt pēc svētkiem pieprasījums strauji sarucis. Vecajā tirgus teritorijā satiekam Valentīnu, kura stāsta, ka šogad ar eglīšu tirdzniecību gājis grūti: “Tirgošanai atvedām dažāda lieluma 35 eglītes, bet visas vēl neesam pārdevuši. VAS “Latvijas valsts meži” atļauj iedzīvotājiem valsts mežā vienu eglīti nocirst bez maksas, kociņu drīkst cirst arī grāvmalās un zem augstsprieguma līnijām, tāpēc cilvēki ne labprāt maksā par to, ko var dabūt par brīvu. Ir arī pircēji, kas vēlas tikai biezās baltegles ar veidotiem vainagiem, garām skujām, kuplu, simetrisku vainagu un ilgāku uzglabāšanas laiku, viņi uz mūsu Latvijas eglītēm pat virsū neskatās. Pašas mazākās eglītes atdodam par 50 centiem, tās simpātiski rotājas uz galda un labi patīk pensionāriem, kaut gan arī studenti priekšroku dod mini eglītēm, jo citam mājās kaķītis, citam sunītis. Lielākās egles karstākajās pirmssvētku dienās pārdevām par pieciem eiro gabalā.”
Bet Amatas novada Nītaures pagastā saimniekam Andrim pieder vairāki hektāri pļavu, kurās eglītes saaugušas līdz pat sešu metru augstumā. “Interese par kociņiem ir. Ieliku internetā sludinājumu ar piebildi, ka līdz eglīšu vietai ir labs piebraucamais ceļš, un pircēji paši brauc pakaļ. Daudzi atzīst, ka baidās ieiet nepareizajā mežā un neviļus iekulties nepatikšanās, bet cilvēki ir ļoti izvēlīgi. Liels cilvēku skaits labāk izvēlas biezās egles, un tām mūsējās netur līdzi. Vispieprasītākās ir eglītes augstumā līdz diviem metriem, cena draudzīga – 2,50 eiro,” skaidro Andris.
Sākotnēji saimnieks veicis pļavas attīrīšanas darbus un nocirtis aptuveni 80 eglītes, bet pēc brīža sapratis, ka pircēji, izdarot izvēli par kociņu, lieliski var palīdzēt teritorijas sakopšanā: “Nocirstās 80 eglītes vēl neesmu realizējis, tā arī stāv sakrautas kaudzē. Kuras neiztirgošu, pavasarī sadedzināšu. Man primāri jāparūpējas par lauksaimniecības zemi.” Andris piebilst, ka ļaunprātīga eglīšu zagšana nav pamanīta. Teritorija esot apjozta ar žogu, un tikai zinātājs varot atrast eglīšu jaunaudzi.
Savukārt Raunas pagasta zemnieku saimniecības “Lejas Smurģi” saimnieks Laimonis Bite pauž, ka šajā nozarē ir jūtama stabilitāte. Pie viņa jau vairākus gadus ir iespēja aizbraukt un izraudzīties skaistāko eglīti, kā arī pašam to nozāģēt. Pircēji galvenokārt bijuši no vēsturiskā Cēsu rajona, taču daļa eglīšu aizceļojušas arī uz Rīgu. “Lielākais pieprasījums sākas līdz ar decembri. Pirmie eglītes iegādājas bērnudārzi un skolas. Atšķirībā no tiem, kas zāģē eglītes vairumā un ne vienmēr visas var pārdot, man nav šādas situācijas. Daudzi mani zina un gādā eglītes tieši no šejienes. Savu labumu dod sniegs, jo tad cilvēki ir slinkāki, negrib brist pa kupenām laukos un mežos, bet brauc uz “Lejas Smurģiem”,” min L.Bite un piebilst, ka klientiem ir atšķirīgas vēlmes. Kāds prasījis vidēja garuma eglītes, citam vajadzējis divu metru garumā. Visiecienītākās esot eglītes apmēram cilvēka augumā. Viņš novērojis, ka savulaik pēc eglītēm cilvēki jautājuši arī janvāra sākumā pirms pareizticīgo Ziemassvētkiem.
L.Bite mūžzaļos kociņus audzē divu hektāru platībā, bet 80% no visām eglītēm ir tieši Latvijas eglītes. “Cilvēki izvēlas arī biezās eglītes, taču nevarētu teikt, ka Latvijas eglītēm noiets tāpēc būtu sliktāks. Ja viņiem dod iespēju pašiem izraudzīties kociņu, pircēji labprāt ņem vietējo eglīti,” tā L.Bite.
Komentāri