Lopbarības kartupeļi vai puvekļi

Maija vēl pamāj šoferim ar roku, kad auto aizlīgo ceļa līkumā. Viņa priecīga paskatās uz desmit maisiem, kurus tikko atveda šoferis, un pasmaida – būs kartupelīši, ko vārīt vistām. Saimniece ātri ķeras klāt pirmajam maisam, taisa vaļā un atraujas. No maisa izplūst nepatīkama puvuma smaka. Viņa ātri izber maisu turpat zemē. Kaudzē sabirst lieli, mazi kartupeļi, pa vi­du puvekļi, arī vēl kāds akmens. Maija izbrīnā nesaprot, kas noticis. “Un tie ir lopbarības kartupeļi?” viņa sev jautā.

Viss notika vienkārši. “Prie­ku­ļos lopbarības kartupeļi beigušies, arī apkārtnē zināmiem au­dzētājiem vairs kartupeļi tikai sēklai un pārtikai, meklēju sludinājumos kādu pārdevēju. Pie­zva­nīju. Jā, tirgojot, 17 centi par kilogramu, jo pieved klāt. Pa­sū­tī­ju desmit maisus. Atveda, samaksāju 75 eiro,” stāsta saimniece un piebilst: “Izskatījās jauks cilvēks. Kad prasīju, no ku­ras puses, tikai atteica, ka neesot šejienietis, ne ta no Jelga­vas, ne ta pat no Liepājas.” Sa­šu­tusi Maija stāsta: “Esmu daudz pirkusi lopbarības kartupeļus, bet tādus neesmu redzējusi. Kad pāršķiroju, kilogrami pie­ci bija akmeņi. Vēl galīgi sapuvušie, puspuvušie. Izskatījās, ka rudenī no kombaina sabērti maisos un tagad tiek tirgoti.” Saimniece zvanīja pārdevējam. Viņš dažādi atrunājās, sakot, ka pati nesaprot, kas ir lopbarības kartupeļi.

Arī “Druva” piezvanīja kartupeļu pārdevējam. Viņš saprotams, savu preci slavēja. “Tie ir lopbarības kartupeļi, nav domāti ēšanai. Un kartupeļi vienmēr pūst, bet akmeņu gan tur nebija,” stāsta pārdevējs un dalās pie­redzē, ka esot, lūk, cilvēki, kuri kaut ko meklējot, zvanot daudziem un beigās pat nezinot, kurš ir tas, kurš preci atvedis.

“Es taču nevienam neliedzu attaisīt maisu, tikko tas ir atvests. Kāpēc nepaskatījās, kādus kartupeļus atveda,” jautā tirgotājs. Viņam taisnība. “Vai man ienāca prātā, ka kaut ko tādu var tirgot?” bilst Maija.

Uz jautājumu, kāpēc nav nosaucis savu vārdu, nestāstījis, no kurienes, sazvanītais kartupeļu pārdevējs vien atsmej: “Kāpēc man jāstāsta, es taču nebraucu viņu precēt, man nav ar katru jāiepazīstas.” Ko tur piebilst. Pen­sionāre vien nosaka: “Visu mūžu esmu cilvēkiem uzticējusies. Pir­moreiz jūtos apkrāpta. Vai turp­māk, kad kāds atvedīs kartupeļus, katru maisu attaisīšu vaļā un izbēršu, novērtēšu katru kartupeli? Vecumā jāmācās tā darīt.”