
Biedrība “Cīņas sporta klubs “Ferrum”” savās treniņu telpās Cēsīs piedāvā iespēju darboties ikvienam, bet ienākumi no šī rūpala sniedz iespēju trenēties bērniem. Biedrības pārstāvis Dainis Lūkins stāsta, ka pirms dažiem gadiem, pārnākot uz Cēsīm, bijuši svarīgas izšķiršanās priekšā, un visu atkal nācās sākt gandrīz no nulles: “Vajadzēja pieņemt svarīgu lēmumu – vai nu beidzam darbību cīņas sporta veicināšanā, vai cenšamies izķepuroties. Sapratām, ka bērniem tas nepieciešams, ja gribam viņiem vispusīgu sagatavošanos, lai izaugtu fiziski vesels cilvēks ar raksturu.”
MRU ēkā biedrība noīrēja telpas – sporta zāli, aktu zāli – un sāka darboties. Tika ieguldīti līdzekļi, lai sporta zālē izremontētu dušas, tualetes, iegādātos ekipējumu, pēc tam sāka apgūt aktu zāli, kas tagad pārtapusi par plašu trenažieru zāli. Zinātāji teica, ka otra šāda kompleksa, ja skatās no cīņas sporta viedokļa, Latvijā nav. Izņemot Daugavpili, kur tas iekārtots Olimpiskā centra telpās, taču tas pastāv ar valsts finansējumu, “Ferrum” iztiek ar pašu nopelnīto no trenažieru zāles, vecāku līdzmaksājumiem, nepieciešamības gadījumā piemetot no savas kabatas.
“Ja man nebūtu pamatdarba, šī ideja nevarētu dzīvot,” atzīst D. Lūkins. “Pēdējā gadā bijuši četri mēneši, kad esam varējuši iztikt ar te iegūto, un esam par to priecīgi. Pirms tam tik labi nebija, tātad ir pozitīva virzība.”
Galvenais ienākumu avots ir trenažieru zāle, kas iekārtota pārdomāti, kurā var trenēties gan tie, kuri gādā par savu fizisko veselību, gan ikviena sporta veida pārstāvji. Uz šo zāli nākot tie, kuri satraucas, ko citi domās, ja nemācēs vai nevarēs izpildīt kādu vingrinājumu. D. Lūkins gājis mācībās, ir C kategorijas treneris ar fitnesa novirzienu.
“Nav nozīmes izveidot trenažieru zāli, ja tajā nav speciālista, kas izstrādā katra apmeklētāja individuālo programmu, ar kuru pēc treniņa var pārrunāt, ko mainīt, kas nepareizi,” norāda D. Lūkins.
Viņš neslēpj, ka ceļš uz savu trenažieru zāli nav bijis viegls. Biedrība centās tikt galā saviem spēkiem, meklējot samērīgus risinājumus, un rezultāts apmierina gan biedrības pārstāvjus, gan klientus, kuri te var ne tikai iegūt labāku fizisko formu, bet arī iziet rehabilitāciju, lai atgūtos pēc operācijām, traumām.
Uz jautājumu, vai mazpilsētā trenažieru zāle var būt bizness, D. Lūkins vaļsirdīgi atzīst: “Noteikti nē. Investīcijas vajadzīgas ļoti lielas, atpelnīt to neiespējami. Joprojām meklējam pareizo ceļu, zinot, ka citās valstīs privāti sporta klubi sekmīgi darbojas. Ja ir atbalsts no valsts, pašvaldības, ir vieglāk, jo nav finansiālā spiediena, kā samaksāsim rēķinus, kā papildināsim inventāru. Diemžēl Latvijā tiek darīts viss, lai privātie sporta klubi nevarētu pastāvēt, pretēji tam, kas notiek Lietuvā, Igaunijā. Mums viss tiek bīdīts zem olimpiskajiem centriem, sporta skolām, nav mehānisma, kā atbalstīt šādus klubus. Mūsuprāt, Latvija iet uz nekurieni. Cīnāmies, lai tiktu atzīts bērnu sports, jo Cīņas sporta federācija to ignorē, viņiem interesē jaunieši tikai no 16 gadu vecuma. Bet kā to panākt, ja nesāk ar viņiem strādāt jau no mazotnes? Var teikt, esam cīnītāji ar nākotnes cerību, jo neticu, ka Latvija nesakārtos sporta jomu.”
Stimulu darboties dod tas, ka bērni un jaunieši arvien vairāk piepilda sporta zāli, un tieši šī trenažieru zāle ir kā atbalsts jaunajiem cīkstoņiem. Katrs pieaugušais, kurš nāk nodarboties, ar savu maksājumu dod iespēju bērniem, kuri darbojas klubā, baudīt visas te dotās iespējas.
Katram ir mērķi, nākotnes vēlmes, un D. Lūkins atklāti saka, ka viņu galvenā vēlme ir izdzīvot: “Lai varam nomaksāt rēķinus, un nav jāmeklē nauda no malas. Protams, gribas, lai arī vizuāli viss būtu teicami, bet, kad jāizšķiras – veikt remontu vai iegādāties kaut ko no inventāra, uzvar otrais. Saprotam, ka vizuāli pievilcīgas telpas piesaistītu papildu klientus, bet visam neiznāk.”
Komentāri