
Jau piekto gadu biedrība “Es redzu” organizē nometni bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Tās mērķis – vecināt šo cilvēku iekļaušanos sabiedrībā. Nometnē, kas norisinās Amatas novadā, piedalās mazliet vairāk par 30 bērniem un jauniešiem. Aptuveni puse no viņiem ir ar redzes vai kustību traucējumiem. Nometnes galvenā koordinatore Linda Ūzuliņa ir pārliecināta, ka šādu nometņu rīkošana ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā kopīgā ikdienā apvienot redzīgos un neredzīgos, cilvēkus ar kādiem kustību traucējumiem. “Manuprāt, ja vērtē situāciju, kā sabiedrība pieņem cilvēkus ar īpašām vajadzībām, tad tā kopaina kļūst pozitīvāka. Problēma ir ar vides piemērošanu, lai šiem cilvēkiem būtu ērti pārvietoties. Tāpat aktuāls jautājums ir par to, cik Latvijā ir izglītotu speciālistu, kas var nodrošināt pilnvērtīgu mācību procesu cilvēkiem ar invaliditāti. Bet tas, uz ko mēs orientējamies šajā nometnē, – ir parādīt, ka mēs esam vienota sabiedrība. Un tajā brīdī, kad vakara aplī, kur jaunieši stāsta par savām sajūtām, tu dzirdi, cik viņi jūtas pieņemti, cik priecīgi par doto iespēju apgūt jaunas prasmes, saprotu, ka esmu īstajā vietā,” stāsta Linda.
Nometnē bērniem un jauniešiem tiek rīkotas dažādas izglītojošas un izklaidējošas aktivitātes. Katru dienu pie nometnes dalībniekiem brauc profesionāli kinologi no Latvijas Kinoloģiskās federācijas, lai stāstītu un rādītu, kā pareizi apmācīt suni – pavadoni, Āraišu ezerpilī tiks svinēta Pētera diena, rīkotas tikšanās ar ekspertiem no ASV, Krievijas un Latvijas, un katru dienu notiek dažādas sporta nodarbības. Tāpat bērni un jaunieši var apgūt fotografēšanas iemaņas. Par tām rūpējas fotogrāfi Ilmārs Znotiņš, Aivars Ošiņs, Marenda Zapoļska un Marija Ermlere. Starp fotogrāfiem ir arī Santa Vanaga, kura pati cīnās ar smagu slimību. “Es esmu ļoti daudz kam gājusi cauri. Kad kļuvu akla, nepārstāju fotografēt. To darīju pašmācības ceļā, un tā ir mana kaislība. Manuprāt, ļoti svarīgi ir tas, no kā tu dzirdi iedvesmojušus vārdus, tādēļ jutu, ka arī man šeit ir jābūt un ar šiem bērniem un jauniešiem jārunā. Man ir uzdots tāds jautājums: “Kāpēc aklajam vispār vajag fotografēt? Vai nepietiek, ka to jau dara tik daudzi redzīgie? Esot akls, tu bildi neredzi, kā vari zināt, ka tā ir izdevusies laba?” Es atbildēju pavisam vienkārši: “Galdnieks, kurš izgatavojis šūpulīti, arī pats tajā nekad neiegulsies, bet bērniņš tajā tiks guldīts.” Tā kā nav svarīgi, vai redzi vai ne – tu vari darīt visu!” Tam piekrīt arī 24 gadus jaunā Laima no Inčukalna. Jaunietei ir redzes traucējumi, tomēr tas netraucē laiku pavadīt pilnvērtīgi. Savā brīvajā laikā viņa apmeklē dažādus kultūras pasākumus, diskusijas un koncertus, raksta dzeju un dodas garās pastaigās: “Man ļoti patīk nometnes rīkotās aktivitātes. Sen nebiju lēkusi ar lecamauklu vai spēlējusi basketbolu. Ļoti patīk arī tikšanās ar dažādiem iedvesmojošiem cilvēkiem. Arī vakaros šeit ir patīkama atmosfēra – mēs sēžam aplī, stāstām par savām sajūtām. Manuprāt, šī vieta ir ļoti nomierinoša un relaksējoša – apkārt ir daba un svaigs gaiss. Protams, gribētos, lai laikapstākļi mūs vairāk palutinātu, tomēr tie netraucē nometnes darbībai.”
Komentāri