
Pievakare bija saulaina, un daudzi priekulieši nesēdēja mājās, bet devās uz lauku pie ūdenstorņa, jo gribēja redzēt 1. pļaušanas sacensības Priekuļu novadā. Bija sanākušas ģimenes ar bērniem un suņiem, vecākās paaudzes vīri un sievas. Viņi atminējās, kā kādreiz paši sienu pļāvuši, tagad jau izkapts kļuvusi par muzeja eksponātu, sienu un pagalma zālienu pļauj ar mūsdienīgu tehniku.
Parādīt savu pļaušanas prasmi pieteicās trīs dāmas un seši vīri. Katram līdzi bija sava izkapts, un arī tās raisīja daudzu interesi. Zigfrīdam Rozenbergam saglabāta izkapts no pirmskara laika. “Tagad jau vairs ražošanai ar izkapti nepļauj. Papļauju, noglaudu un nolieku. Tā ir no zviedru tērauda. Kātu pats piemeklēju no izliekta koka,” stāsta Zigfrīds, viņam jau 76 gadi. Vīrs atbraucis no Baldones, bet daudzās pļaušanas sacensībās piedalījies Nītaures komandā. “ Sacensībās daudz pļauts, tagad jau vairs tās nerīko. Ja tikai padzirdu, ka kaut kur notiek sacensības, braucu. Nesen biju Pļaviņās. Tur vēl tradīcija turpinās, arī bērni mācās pļaut, sacenšas,” izstāsta pļāvējs.
Maija Bārzdiņa no Taurenes arī ir pļāvēja ar pieredzi. Taurenes sievu komanda pirms 17 gadiem ieguva 1.vietu, bet vīru komandas 1. un 4.vietu. Maija Latvijas izlases sastāvā piedalījās sacensībās Austrijā. Viņai no ārzemēm atvesta sacensību izkapts. “Sacensībās citi dalībnieki nāca skatīties, ar kādām izkaptīm mēs pļaujam. Mums bija parastās, tās, ar kurām Latvijā pļauj sienu. Tad arī iegājāmies izkaptis sacensībām,” atceras Maija un piebilst, ka sacensībās nevarējusi saprast, kāpēc zālē mētājas cīsiņi, izrādījās tie tādi gari gliemeži. “Gribas atkal pamēģināt, redzēs, kas sanāks,” nosaka taureniete.
Sacensības pirmās sāka dāmas. Viņām bija jānogāž seši reiz pieci metri liels pļavas laukums. Skatītāju uzmundrinātas, viņas rādīja, ko māk. Kad darbs bija pabeigts, Jānis Mičulis, Zigfrīds Bitainis un Dace Ikauniece steidzās vērtēt, jo svarīgs bija ne tikai ātrums, bet arī pļāvuma gludums, vāla taisnums, pļāvuma tīrība. 1.vietu ieguva Baiba Ruča, otrā Maija Bārzdiņa, bet trešā Ināra Brante. “Kaimiņš pierunāja piedalīties, iedeva izkapti. Jaunībā ir pļauts, arts un ecēts, nu jau gadiem izkapts nav ņemta rokās. Tā kā bijām trīs, godalgotu vietu ieguvu,” nokususi, bet gandarīta bija Ināra Brante.
Uzvarētāja Baiba Ruča bija priecīga. Viņa dažādās sacensībās piedalās no bērnības, kad startēja Taurenes bērnu komandā. “Šovasar neesmu pļāvusi,” viņa atklāj, bet mamma Maija Bārzdiņa nosmej, ka meita viņu uzvarējusi.
Skatītājiem arī savs viedoklis, un katrs dzīvo līdzi savējo veiksmēm. Zāle gan esot saaugusi par garu, lielam cilvēkam līdz krūtīm, tādu jau sienam vairs nepļaujot, vai tad nevarēja kādu citu tīrumu atrast, kur zāle mīkstāka. Kamēr skatītāji sprieda, uz starta stājās vīri, viņiem pļaujamā platība lielāka – septiņi reiz septiņi metri. Meitenes visskaļāk juta līdzi Kasparam Balodim. Puisis baltā kreklā laida vālu pēc vāla. Līdzjutējos arī Inese Karāne un Lūcija Zelča. Ineses vīrs arī piedalās, kā lai netur īkšķus. “Tagad redzēt pļāvēju ar izkapti šķiet interesanti. Jaunie jau nemaz nemāk pļaut,” vērtē Lūcija.
Vīru konkurencē uzvarēja Alfrēds Ķauķītis, otrais Zigfrīds Rozenbergs, bet trešais Valdis Krakops. Uzvarētāji tiks apbalvoti rītvakar novadu svētku laikā. Skatītāji un arī sacensību dalībnieki bija vienisprātis, arī nākamvasar jārīko pļaušanas sacensības, ziņa par tām ātri vien izplatīsies un interesentu Latvijā netrūkst.
Rīkot pļaušanas sacensības bija kultūras darbinieču Ingas Cipes un Ingas Kraftes ideja. Bet iemesls pavisam praktisks – novada svētkiem vajag zāli.
“Novada svētkos zāli vajag aušanai, vajag pirtniecei, nezāļu tējai, karavānai. Kur ņemt, ja zālienus nopļauj un zāli sasmalcina. Mums vajag kārtīgu zāli. Tad arī radās doma, ja jau ir kārtīga nepļauta pļava, tā vienkārši jānopļauj,” pastāsta kultūras darbinieces. Tā, lūk, trīskāršs ieguvums – pļava nopļauta, priekulieši pavadījuši interesantu vakaru, un novada svētkiem zāle sagādāta.
Pēc sacensībām ne dalībnieki, ne skatītāji nesteidzās izklīst. Priekuļu novada domes priekšsēdētāja Elīna Stapulone atcerējās, kā bērnībā mēģinājusi pļaut ar izkapti. “Man bija gadi desmit, kad vienu uz divām dienām atstāja mājās, un man bija arī jāpabaro lopi. Kas jādara, bija sarakstīts uz lapiņas. Vecāki aizbrauca, bet bija aizmirsuši sapļaut zāli. Ņēmu izkapti, redzējusi taču biju, kā pļauj. Gāja grūti. Tad klētiņā atradu sirpi un ar to sagādāju lopiņiem zāli. Vecāki bija atcerējušies, bet nodomājuši, ka nekas taču nenotiks, ja nedabūs zāli. Bet dabūja gan,” pastāstīja novada vadītāja. Citiem bija citi stāsti, kurus atcerēties rosināja 1.pļaušanas sacensības Priekuļu novadā.
Komentāri